Imanuels Kants (1724-1804) – viens no ievērojamākiem un pašiem nozīmīgākajiem Eiropas filozofiem. Ar viņu beidzas Jaunlaiku filozofija un sākas neredzēts subjektivitātes filozofijas uzplaukums, kas ievada moderno domāšanu un joprojām saglabājis nozīmīgu lomu mūsdienu uzskatos par cilvēku un pasauli. Imanuels Kants ir domāšanas precizitātes, pamatīguma, argumentācijas un sistemātiskuma paraugs. Kants ietekmējis praktiski visas Eiropas kultūras sfēras: mākslu, ticību, morāli, dabaszinātnes, gaumi, audzināšanu, politiku. Ņemot vērā viņa dzīves laiku viņš ir 18.gs filozofs ar noteiktu filozofiskās domāšanas kultūru, problēmām, pasaules skatījumu, vērtību sistēmu mērķiem un ilūzijām, taču viņš neizsaka tikai un vienīgi sava laika pretrunas, problēmas un garīgo pieredzi. Viņa darbi pārsniedz konkrēto sociāli vēsturisko ierobežotību; jēgas slānis tajos ir īpaši dziļš. Kanta darbos atrodami meklējumi visās bijušās nostādnēs: sev, savam laikmetam, cilvēcei vispārēja saprāta un humānisma vārdā. Bet tas nenozīmē, ka visi vispārcilvēcisko vērtību meklējumi ir jāpieņem, jāsaprot un jāatbalsta. Kanta filozofiju nedrīkst pilnībā atraut no 18.gs kultūrvēsturiskās gaisotnes.
Kanta filozofijas raksturojuma un saprašanas galvenais uzdevums ir sabalansēt pāri laikam stāvošo un laikā zūdošo, piesaistot konkrēti vēsturisko. Tāpēc ir svarīgi saprast: kāpēc Kants ir tik ļoti nozīmīgs no filozofiskā redzes viedokļa?
Domājot par Kanta pieeju un nozīmi, der atcerēties faktu, ka novēroto pārmaiņu pamatā esam mēs paši, nevis kaut kas ārpus mums.
“Es cenšos lietas pakļaut sev, nevis sevi lietām”- tā mēdza ironizēt jaunais Kants, vēl mācoties universitātē. To var uzskatīt par pamatu tēzei, ko Kants rakstījis jau brieduma gados. “Tīrā prātā kritikas” priekšvārdā: “Līdz šim filozofi domāja – izziņai ir jāatbilst priekšmetiem, taču vai pareizāk nebūtu atzīt, ka priekšmetiem ir jābūt pakārtotiem mūsu izziņai.” Citiem vārdiem– jautājums ir par pasaules piemērošanos mūsu prāta prasībām un noteikumiem.…
