Indāntrions - ninhidrīns

Indāntriona savienojumam tika pievērsta liela uzmanība sākot ar 1911. gadu, kad tika atklāts Ruhemana purpurkrāsas savienojums reakcijā ar aminoskābēm. 1954. gadā zviedru pētnieki Odens un Hofstens atzina to kā piemērotu reaģentu pirkstu nospiedumu noteikšanai. Vairākas zinātnieku grupas centās iegūt ninhidrīna savienojumu caur dažādiem sintēzes ceļiem ar iespējami lielāko teorētisko iznākumu. 1910. gadā Kembridžas Universitātē profesora Zigfrīda Ruhemana vadībā tika iegūts 1,2,3 – indāntriona savienojums reakcijā ar 1-indānionu un p-nitrozodimetilanilīnu. Iegūtais 1,2,3 - indāntrions pastāv tikai bezūdens apstākļos. Lielu ieguldījumu par diketonu un triketonu izpētē deva padomju ķīmiķis, organiskās ķīmijas speciālists, Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis G. Vanags, kas kopā ar A. Loidu 1983. gadā veica pētījumus par ninhidrīna iegūšanu sadalot 2 – nitro -1,3- indāndionu dažādos apstākļos. 1963. gadā Bekers un Rasels publicēja ninhidrīna sintēzi ar teorētisko iznākumu 99%. Indāntrionu galvenokārt pielietoja tiesu zinātne balsoties uz kolorimetrijas principu. Mūsdienās tā pielietošanas spektrs ir kļuvis ļoti plašs, pielietojot to mikrobioloģijā un medicīnā, bioķīmijā, pārtikas ķīmijā, lauksaimniecībā vides ķīmijā, u.c jomās, kurās ir nepieciešami pētījumi ar aminoskābēm. Indāntriona - Šifa bāzes krāsu metodes analīze radīja plašu interesi par tās pielietošanas iespējām histoķīmijā. Darba mērķis – apkopot pieejamo literatūru un iepazīties ar savienojumu iegūšanas vēsturi, izmantošanas veidiem, fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām. Darba uzdevums – atrast savienojuma iegūšanas sintēzi ar lielāko teorētisko iznākumu un aprakstīt to eksperimentālajā daļā.