Indivīda un pasaules attiecību tēlojums Paulu Koelju daiļradē

Secinājumi
Izlasot Paulu Koelju grāmatas „Veronika grib mirt” un „Vienpadsmit minūtes”, rodas arvien vairāk pārdomu, kas vedina prātot par cilvēka sūtību uz šīs zemes. Vai mēs tā īsti sevi saprotam un spējam novērtēt, vai tomēr tas nāk tikai ar gadiem un pieredzes uzkrāšanu?
Novērtējot abās grāmatās aprakstītos varoņus, skaidri saprotu, ka cilvēks pats sevi iemīl tikai netipiskās dzīves situācijās un sāk saprast savu esamību tikai ar otra cilvēka palīdzību. Līdz tam viņš tikai meklē un meklē sevi- it visur. Sākot jau ar pašnāvības mēģinājumu un beidzot ar sava ķermeņa pārdošanu. Dzīvi iemīlēt, kā izrādās, arī ir jāmāk.
Pasaule ir sabiedrība, un sabiedrība spēj ietekmēt daudz ko. Visvairāk tā izplata vienaldzību. Nejust līdzi un nepārdzīvot par svešām problēmām ir ikdiena jau lielākajā daļā sabiedrības. Arī Paulu Koelju savās grāmatās īpašu nozīmi piešķir sabiedrības vienaldzībai un, lai cik skumji nebūtu, pat tuvāko cilvēku vienaldzībai. Es un tikai es, visa pasaule grozās ap mani vien.
Saliekot visus punktus uz i, es vēlētos likt katram aizdomāties par sevi, savu dzīvi un saviem mīļajiem ar šīm dzejas rindām...
„Man visu laiku likās- lai mīlētu, pietiek tikai ar zemenēm pienā.....”27
…