Katrs indivīds un sabiedrība koipumā ir vērtības, kurām integrācijas procesā ir pievēršama lielāka uzmanība.
Socioloģiskajā skatījumā ir interesanti vērot sabiedrību, kurā dzīvojam.Mēs varam iztēloties neredzamās saites starp sabiedrību un indivīdu, starp vairākiem indivīdiem un starp sociālajām institūcijām.
Šī ir interpretacija par indivīda un sabiedrības attiecībām, jot as ir veidots pēc izpratnes par to, ka sir svarīgākie aspekti pilnvērtīgai indivīda dzīvei sabiedrībā.
Mans mērķis bija tuvāk iepazīt teorijas, kas saistās ar indivīda un sabiedrības attiecībām, jo arī es pati esmu daļa no sabiedrības un arī man ir tiesības kaut kādā veidā ietekmēt gan savu poersonisko izaugsmi, gan arī dod un pieprasīt kādu labumu no apkārtējiem līdzcilvēkiem.
Katrs cilvēks ir iesaistīts noteiktā sociālajā struktūrā, kas sastāv no sociālajām pozīcijām un cilvēku vietas tajās, no sociālajiem statusiem un lomām.Sociālā struktūra ievada indivīda uzvedību noteiktā gultnē. Nedz ģimenē, skolā vai attiecībās ar draugiem, nedz veikalā, pastā vai darbā mēs sev nevaicājam, kādā sociālajā struktūrā mēs esam un kāda loma mums tajā ir paredzēta. Citādi ir tad, ja esam nepazīstamā situācijā, kur mums jāiesaistās jaunā struktūrā, piemēram, pirmo reizi esam ieradušies lielā bibliotēkā.
Parasti mēs cenšamies izmanot jau iegūto pieredzi, darbodamies līdzšinējās struktūrās, jot as ir vienkāršāk nekā ikreiz izdomāt jaunu kontaktēšanās iespēju.Cilvēku attiecības – viņu mijiedarbība un kopdarbība – nekādos apstākļos nav haotiskas. Kur vien ir kaut vai tikai divi cilvēki, no viņiem veidojas kopums, kuram ir sava iekšējā kārtība – statusu un lomu sistēma.
Statuss cilvēkiem dod iespēju klabāk orientēties citam cita tiesībās un pienākumos. Ta ir noteikta pozīcija, ko cilvēks ieņem sabiedrībā. Katram cilvēkam jau kopš piedzimšanas brīža ir jāpieņem noteikta vieta sabiedrībā.Un mēs piedzimstam dažādās ģimenēs ar atšķirīgām izglītošanās un savu spēju attīstīšanās iespējām.
Sociālie statusi ir devējādi. Stauss ,kurus cilvēks iemantojis piedzimdams, sauc par mantotiem statusiem. Pirmkārt, tas ir vecums, dzimums, rase un sociālā izcelsme. Statusi, ko indivīds ar savam spējām, talantiem un arī ar veiksmi iemanto konkurencē par izraudzītajām pozīcijām, sauc par iegūtajiem statusiem.
Jebkuram indivīdam- statusa ieņēmējam ir jāpilda noteiktas sociālās lomas. Loma indivīdam dod iespēju darboties sabiedrībā.
Ar katru lomu ir saistīti kādi pienākumi: no indivīda kā tas pildītājiem var pieprasīt kādu noteiktu rīcību. Loma arī dod mums kādas tiesības un mēs varam kaut ko prasīt arī no citiem.
Ja cilvēkam ir grūti vai pat neiespejami izpildīt kādu no savas lomas prasībām, rodas lomas spriedze. Šīs spriedzes spēks ir atkarīgs no tā, cik ļoti daudz šī loma nozīmē cilvēkam.
Var rasties arī lomu konflikts, kura cilvēkam ūtu jāpilda divas vai pat vairākas lomas, taču kuras vienlaikus nemaz nav izpildāmas, jo viena loma prasa rīkoties pretēji otrai. Parasti tas ir jauniešu lomas, kurās viņi iesaistījušies attiecībās ar draugiem, nereti nonāk konfliktā ar lomām, kuras viņiem ir attiecībās ar vecākiem. Vienlaikus ir grūti kontaktēties ar vieniem un otriem.
Šos konfliktus var risināt dažādi:
Racionalizējot – lomu norobežojam un jautajumu izlemj no malas;
Lomas “samierinot” – katru no tām izpildot citā laikā vai vietā;
Izlemjot no malas – lomu konfliktu atrisina kāds “trešais spēks” ( kolēģi, ģimene u.c.)
Lielā mērā priekšstatu par lomu pildīšanu musu dzīvē ir ietekmējuši vecāki.…
