Viens no svarīgākajiem rādītājiem, kas raksturo ikvienas valsts ekonomisko situāciju, ir inflācija. Inflācija ir patēriņa cenu pārmaiņas, kas atspoguļo to preču un pakalpojumu cenu pārmaiņas, kurus cilvēki visvairāk iegādājas vai izmanto jeb tā ir vispārēja cenu līmeņa celšanās un naudas pirktspējas krišanās. Bet interesants ir tas fakts, ka ,lai gan inflācija tiek uzskatīta kā negatīva ekonomiskā parādība, kas samazina iedzīvotāju pirktspēju, tomēr ir acīmredzami manāms, ka iedzīvotājiem mūsdienās ir vairāk naudas preču pirkšanai.
Inflāciju vienmēr rada naudas daudzuma pieaugums. Strauji pieaugot iedzīvotāju un uzņēmēju rīcībā esošajam naudas daudzumam, pieaug cenas. Bet, lielākoties, inflācija ilgtermiņā notiek tikai pakalpojuma sektorā, jo apskatot preču cenas – tās gan samazinās, gan kāpj, bet pakalpojumus mēs iegādājamies arvien dārgāk.
Lielā mērā preču cenas Latvijā nosaka pieprasījums un piedāvājums pasaules, nevis vietējā tirgū. Latvijā pārtikas cenas pieaugušas īpaši strauji, jo sākotnēji tās bija zemākas, kā citur Baltijā. Un šī pārtikas cenu izlīdzināšana ar Eiropas Savienības Vienotās Lauksaimniecības politikas noteiktajām augstajām cenām rada iespēju zemniekiem saņemt puslīdz godīgu atlīdzību par viņu saražoto produkciju.
Precēm, kuras var brīvi tirgot pār valstu robežām, cena ir visur aptuveni līdzīga. Tomēr pakalpojumus nevar pārdot pār robežām, tādēļ to cenas dažādās valstīs stipri atšķiras, jo valstīs ar augstāku dzīves standartu pakalpojumu cenas ir augstākas.
Var sacīt, ka inflācija padara visus Latvijas iedzīvotājus pirktspējīgākus. Latvijas lata maiņas kurss pret Eiro ir stingri nemainīgi noteikts – 0,702 Ls par 1 eiro. Inflācijas rezultātā pieaugot latos izteiktajās algas, vienlaikus preču cenas nemainās, tātad iedzīvotāji var atļauties vairāk preču. Inflācija pie fiksētā valūtas kursa ir īpaši izdevīga preču importētājiem un ikvienam iedzīvotājam, kura ienākumi palielinās, jo preču cenas nepieaug, kamēr algas aug.…
