Bezdarbs, inflācija un ekonomiskā izaugsme ir trīs visvairāk lietotie termini ekonomikā, lai gan tie sniedz tikai aptuvenu un nepilnīgu ekonomikas attēlojumu.
Makroekonomikas teorijas pamatlicējs ir Britu ievērojamais ekonomists Džons Meinards Keinss.
Makroekonomikā tiek izskaidrotas cēloņsakarības tautsaimniecības līmenī. Tā parāda, kā funkcionē ekonomiskā sistēma kopumā: kāds ir ražošanas apjoms, vidējais cenu līmenis, nodarbinātība, iedzīvotāju reālie ienākumi noteiktā laika periodā.
Makroekonomikas svarīgākie mērķi:
vispārējs iedzīvotāju dzīves līmenis, viņu ekonomiskā brīvība, drošība un vienlīdzība,
ekonomiskā efektivitāte un ekonomiskā izaugsme,
pilnīgā nodarbinātība un cenu stabilitāte.
Makroekonomiskie mērķi un tiem piešķirtā nozīme indivīdus, uzņēmumus un valdību lēmumu pieņemšanas procesā.
Visas makroekonomiskās parādības atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Tas ir cieši saistītas gan ar mikroekonomiku, gan arī ar valdības politiku.
Preču cenas nav pastāvīgas un nepārtraukti mainās. Taču tā uzreiz nav inflācija. Inflācija izveidojas tad, kad vidējais cenu līmenis ir pieaudzis visā tautsaimniecībā . Vidējais cenu līmenis ir tā sauktais cenu līmenis. to parāda Irvinga Fišera formula :
Kā jau zināms šī formula attēlo makroekonomisko līdzsvaru, tad līdzsvars izmainās palielinoties naudas masai M. Ekonomikā viss tiecas uz līdzsvaru un tādēļ arī cenas pieaug. Minētais līdzsvars tiek panākts, bet cenas jau nopietni ir cēlušās. Bet loģiski ir jāsaprot, ka naudas masa nav vienīgais lielums, kas var ietekmēt cenu celšanos. Tikpat labi naudas masa var palikt nemainīga, bet preču un pakalpojumu apjoms Q vai naudas apgrozības ātrums V palielināties.
Patēriņa cenu indekss ir rādītājs, kas parāda cilvēka normālai eksistencei nepieciešamu noteiktu patēriņa preču un pakalpojumu kopuma, tā sauktā patēriņa groza, cenu izmaiņas pārskata periodā attiecībā pret bāzes periodu. (Patēriņa grozs ir preču un pakalpojumu kopums, kas ir vienāds bāzes un pārskata gadā).…
