Mūsdienās cilvēki ir atkarīgi. Un ne vien no pirmās nepieciešamības precēm, bet arī no informācijas. Mūsdienu pasaule tiek saukta par informācijas pasauli un tiek runāts par globālo informācijas plūsmu. Tas ir novedis pie tā, ka pazūd telpas, laika, vecuma, dzimuma, rases, reliģijas un dažādas citas robežas.
Pjērs Levī, franču filozofs apgalvo, ka augošie komunikāciju tīkli rada jaunu kultūras telpu, kurā vispārēja līdzdalība un savstarpēji sakari var izveidot jaunu universalitātes formu, globālu kultūras modeli, kurš ir universāls gan savā atvērtībā, gan nepārtrauktajā iekšējā transformācijā, un kurš nav totalizējošs attiecība uz savu saturu un ideoloģijām. Izstrādājot kursa, izvirzīju šādu hipotēzi:
Saistībā ar to, ka mūsdienās arvien lielāka nozīme tiek piešķirta informācijai un tās pārraides ātrumam, nākotnē informāciju tehnoloģijas būs neatņemama ikvienas personas ikdienas sastāvdaļa, kā arī izveidosies jauns sabiedrības veids, kurš pastāvēs divās realitātes dimensijās – ārējās un virtuālās realitātes dimensijās. “Jaunā sabiedrība” būs daudz slinkāka, jo, lai gan jaunās informāciju tehnoloģijas atvieglo darbu, tās orientē šo jaunu sabiedrību un slinkumu.
Līdz ar straujo 20.gadsimta zinātnes attīstību, cilvēcei pavērās daudz jaunas iespējas. Kas vēl desmit gadus atpakaļ likās neiespējams, šodien šķiet pašsaprotams un ikdienišķs. Mūsdienu sabiedrībai neatņemama dzīves sastāvdaļa ir ne tikai interpersonālā komunikācija, bet arī virtuālā komunikācija, kas ir cieši saistīta ar informāciju tehnoloģijām. Cilvēkiem aizvien pieaug prasības pēc ātrākas informācijas apmaiņas un tiek veikti pētījumi, kas virzīti uz informācijas sasniegšanas problēmu risināšanu.
Tā kā informāciju tehnoloģijas strauji ir ienākušas cilvēku dzīvē, tam ir arī savi individuālie aspekti. Visi informāciju tehnoloģiju lietotāji veido it kā jaunu nāciju, jaunu šķiru – virtuālo šķiru. Individuālās iezīmes ir tādas, ka šajā “pasaulē”, kur izveidojusies virtuālā šķira neeksistē laika, telpas, vecuma, reliģijas, dzimuma u.c. robežas; ir vienota valoda – angļu, bet viss pārējais ir sekundāri. Tomēr iedalīt virtuālo šķiru varētu pēc “atkarības” pakāpes, informāciju tehnoloģijas lietošanas mērķa.
Informācijas tehnoloģijas ir ne tikai internets, bet plašākajā nozīmē tās ir jebkuras iekārtas, kas spēj uzglabāt un apstrādāt informāciju. No informāciju tehnoloģijām mūsdienās ir atkarīgs gandrīz ikviens cilvēks, ko var salīdzināt ar narkomāniju – cilvēki tika iepazīstināti ar informāciju tehnoloģijām, tika parādīts, cik ātri un operatīvi var pārraidīt informāciju, cilvēki tika iekārdināti. Un tagad jau vairs nav iespējams dzīvot bez šīm informāciju tehnoloģijām.
Mūsdienās informāciju tehnoloģiju izmantotājus var iedalīt divās kategorijās – lietotājos un patērētājos. Patērētāji ir tie cilvēki, kas izmanto intereneta pieslēgumu, bet lietotāji ir tie, kas izmanto jau esošos tehniskos līdzekļus, nodrošina pieslēgumu un pelna ar to naudu.
Internets radās 60-to gadu beigās, kad ASV militāristi finansēja projektu, kura mērķis bija izstrādāt datoru tīkla protokolus un arhitektūru, kas ļautu savā starpā savienot datorus, kurus šķir lieli attālumi. ASV universitātes internetu savienoja 70-ajos gados. Palēnām tas izplatījās visā pasaulē, bet īsts "sprādziens" notika sākot ar 1993. gadu, kad popularitāti guva vispasaules tīmekļa jēdziens (world wide web) un internets kļuva baudāms arī parastiem cilvēkiem.
Vispasaules tīkls pasaulē veidojas par visdemokrātiskāko masu saziņas līdzekli - informācija ir pieejama neatkarīgi no informācijas patērētāja fiziskās atrašanās vietas, katrs indivīds informāciju var padarīt pieejamu plašai publikai, paveras iespējas eksperimentēt ar jauniem izpausmes veidiem. Tīkla pakalpojumus izmanto vairāk nekā 10 miljoni lietotāju. Kā vieni no galvenajiem pakalpojumu veidi tiek minēti - elektroniskais pasts, datņu pārsūtīšana, sarunas tiešsaistē, vēstkopas u.c. …
