Jau desmitā gadsimta pirmajā pusē daudzu valstu valdības un zinātnieku aprindas vairāk un vairāk sāka uztraukties arvien postošākās ekonomiskās krīzes un tām sekojošās ilgstošās depresijas. Ekonomikas attīstība kļuva arvien nestabilāka, izraisot asas sociālas problēmas un daļēji veicinot arī militāru konfliktu izcelšanos. Kļuva skaidrs, ka viens no šīs nestabilitātes iemesliem ir nevienmērīgais tehniskais progress, kā rezultātā, iedarbojoties, protams, arī citiem faktoriem, veidojas ekonomiskie cikli ar uzplaukumiem un krīzēm. Tā radās ekonomisko ciklu teorija, kas palīdzēja izstrādāt dažādus ekonomikas regulēšanas instrumentus ekonomisko ciklu izlīdzināšanai. Tomēr drīz vien izrādījās, ka vairākums šo regulēšanas pasākumu bieži vien ir nepietiekami efektīvi, jo pēc būtības nav nekas vairāk kā pasīva pielāgošanās reakcija mainīgajai situācijai [4, 60.lpp.].
Te nu nācās atgriezties pie padziļinātas tehniskā progresa likumsakarību izpētes, jo bija skaidrs, ka tā nevienmērīgums visvairāk šūpo ekonomisko attīstību. Vēl vairāk – tieši tehniskā progresa un tehnoloģiju attīstībā var pamanīt vairāk vai mazāk regulārus, īsākus vai garākus tehnoloģiskos ciklus, kas tad arī rezonē ar ekonomiskajiem cikliem, tos daudzkārt pastiprinot.
Tehnoloģisko ciklu jeb garo tehnoloģisko viļņu pamatlicēji ir krievu zinātnieks Kondratjevs un austriešu ekonomists Šumpēters, lai gan savus pētījumus viņi veica neatkarīgi viens no otra.…
