Intonāciju raksturojums

Lauztā, tāpat kā stieptā intonācija latviešu valodā radusies no indoeiropiešu akutētās intonācijas, kas ir bijusi kāpjoši intonēta. Lauztā intonācija radusies vārdos, kas bijuši pirms uzsvērtā vārda. Lautas intonācijas apzīmēšanai lieto t.s. jumtiņu (ˆ), ko divskaņos un diftongiskajos savienojumos liek virs otrā komponenta.
Lauztajās intonācijās balss it kā aizlūzt zilbes vidū, Jānis Endzelīns šo apgalvojumu ir pamatojis ar to, ka „kāpjošam, stipri saspriegtam un skaļam sākumam seko zilbes vidū pēkšņs balsekļu saspriegums (bieži aizstāts tikai ar balss vājumu), pēc tam nesaspriegta, stipri vājināta balsīga vai nebalsīga beigu daļa,”16 toņa virzība līdz lauzumam ir kāpjoša, aiz lūzuma tā var būt dažāda – kāpjoši krītoša, kāpjoša vai līdzena. Oscilogrammās šis lūzums parādās kā glotalizācija (intensitātes samazinājums vai pilnīgs pārrāvums). No krītošas intonācijas lauzto šķir segmenta ilgums attiecībā pret vārda garumu. Latviešu valodas lauztajai un stieptajai intonācijai atbilst leišu valodas krītošā intonācija tāpat kā grieķu un serbhorvātu kur tā tiek atzīmēta ar akūtu, un „zilbes, kurās ir šāda intonācija sauc par akutētām”.17
Pie pamata intonācijām ir arī kāpjošā intonācija, kura ir sastopama tikai augšzemnieku dialekta sēliskajās izloksnēs. „Augšzemnieku kāpjošā un tai atbilstošā stieptā intonācija ir vecākas par triju intonāciju sistēmas lauzto intonāciju un atspoguļo pārejas pakāpi uz lauzto intonāciju”.18 Kāpjošā intonācija ir vēsturiski mantota, iespējams, ka tā ir bijusi jau indoeiropiešu pirmvalodā. Kāpjošā intonācija pretēji krītošajai tiek izrunāta zilbes sākumā it kā klusāk un zemāk, bet uz zilbes beigām skaļāk un augstāk. Kāpjošas intonācijas apzīmēšanai lieto akūtu (̒), ko divskaņos un diftongiskajos savienojumos liek virs otrā komponenta.
…