Muhameds
Muhameda dzīvi apvij leģendas. Tās veido sava veida brīnumdarītāja pārcilvēka tēlu, kura īpašais Dieva dotais dzīves uzdevums bija visiem skaidri redzams. Taču vēsturiskie fakti atklāj mums pavisam vienkāršu cilvēku - karavānu vadītāju, kurš bija audzis lielā trūkumā, tēvu, kurš zaudējis gandrīz visus savus bērnus, sekmīgu tirgotāju, bet pāri visam - cilvēku, kurš visā saskatīja Dieva vadību, kurš uzskatīja, ka Dievs ir pasaules sākums un beigas un ka Dieva rokās ir katra cilvēka dzīve.
Muhameds piedzima Mekā ap m.ē. 570. gadu. Tajā laikā Meka bija arābu pasaules plaukstošs tirdzniecības un reliģijas centrs. Jau agrā vecumā Muhameds piedzīvoja rūgto bāreņa likteni. Ļoti agri viņš arī uzzināja, ko nozīmē būt tādas kopienas loceklim, kas ir plašāka par ģimeni. Vispirms viņu audzināja viņa vectētiņš, vēlāk tēvocis. Divdesmit piecu gadu vecumā Muhameds sāka vadīt tirgotājas Hadīdžas karavānas un darīja to tik veiksmīgi, ka viņa piedāvāja Muhamedam savu roku un sirdi. Viņš nu kļuva bagāts, cienījams un ietekmīgs Mekas pilsonis.
Bet materiālā labklājība nedeva Muhamedam gandarījuma izjūtu. Drīz vien sāka izpausties viņa ilgas pēc vientulības. Viņam nedeva mieru daudzi jautājumi. Aizvien vairāk viņš atsvešinājās no savas ģimenes, zaudēja interesi par tirdzniecību un aizvien biežāk meklēja vientulību tuksnesī un nodevās apcerīgām domām. Tieši tur ar viņu atgadījās notikums, kurš izmainīja visu viņa dzīvi un ietekmēja pasaules vēsturi.
Pirmie halīfi
„Tam, kurš godā Muhamedu, jāzina, ka viņš ir miris. Bet tam, kurš godā Muhameda Dievu, jāzina, ka viņš ir dzīvs un nemirstīgs.” Muhameds nomira 632. gadā, un ar šiem vārdiem viņa pirmais pēctecis, Abū Bakrs (Abū Bekrs) saliedēja musulmaņu kopienu un norādīja uz priekšā stāvošo uzdevumu.
Pēc savas nāves Muhameds atstāja nākamajām paaudzēm gan reliģiju, gan valsti. Sākumā valsts bija cilšu federācijas formā, bet, tai paplašinoties, tā ieguva daudz organizētāku formu. Valsts galvu sāka saukt par „kalifu” jeb „halīfu” (khalifa), kas tulkojumā nozīmēja Muhameda „mantinieks” vai „vietnieks”. Arābu klejotājcilšu ikdienas nodarbošanās bija uzbrukumi un sirojumi pa savu kaimiņu teritoriju. Muhameds un pirmie halīfi saprata, ka viņi nevarēs uzturēt mieru federācijas ietvaros, ja viņi neatradīs kādu citu izpausmi cilts locekļu neizsīkstošajai enerģijai. Tāpēc viņi organizēja tā saucamās reidu ekspedīcijas Sīrijas un Irākas virzienā. Šo ekspedīciju mērķis bija iegūt laupījumu, mājlopus ieskaitot. Jau pirmie Medīnas reidi bija panākumiem bagāti. Faktiski šajā reģionā bija varas vakuums, tāpēc ka divas tālaika lielvaras - Bizantijas un Persijas impērijas - turpat pusgadsimtu bija karojušas savā starpā un tagad bija novājinātas. Musulmaņi ātri tika galā ar to pretsparu, uz ko bija spējīgas abas impērijas. Tā vietā, lai pēc katras militāras akcijas atgrieztos Medīnā, šo reida ekspedīciju dalībnieki veidoja bāzes apmetnes, lai savas nākamās ekspedīcijas laikā varētu doties tālāk. Piekopjot šo stratēģiju, divpadsmit gadu laikā pēc Muhameda nāves musulmaņi bija iekarojuši Ēģipti, Sīriju un Irāku un virzījās tālāk uz rietumiem Lībijas virzienā un uz austrumiem, ieejot tagadējās Irānas teritorijā.…
