Islandes valsts vēstures galvenie notikumi, valsts iekārta un apdzīvojums

Baltoskandijas reģionā ietilpst 8 valstis – Norvēģija, Dānija, Zviedrija, Somija, Latvija, Lietuva, Igaunija, kā arī Islande.
Islandes sala veidojusies Alpīnās oroģenēzes periodā, pēc izcelsmes tā ir vulkāniska sala, kurā arī mūsdienās darbojas visu veidu vulkāni. Tās augstākā virsotne arī ir vulkāns – Hvannadalhnūkirs (2119 m). Pusi no salas sedz bazalta lavas lauki, kurus vienu no otra atdala upju ielejas. 10% no teritorijas veido Holocēna laika reljefa formas. Atrašanās tālu uz ziemeļiem, bargais klimats, reljefs, izolētība ir galvenie faktori, kas noteica Islandes valsts veidošanās īpatnības. Mūsdienās Islandi Baltoskandijā atpazīst kā „uguns un ledus zemi”, kura izceļas ar savām daudzajām dabas pērlēm.
Islande ir sasniegusi augstu attīstības līmeni, salīdzinājumā ar citām Baltoskandijas valstīm, taču šis ceļš ir bijis visai grūts un smags. Lai nu kā, bet ilgie kolonizācijas gadi nav spējuši nospiest islandiešus un pazaudēt savu identitāti gan Baltoskandijā, gan Eiropā, gan visā pasaulē.
1.Galvenie Islandes vēstures notikumi

Vēsturnieki strīdas par to, kurš tad īsti bija pirmie Islandes atklājēji. Daži uzskata, ka pirmie bijuši skotu jūrasbraucēji, kuri jau 3.gs. piestājuši pie Islandes krastiem. Citi domā, ka tie bijuši īru mūki, kuri 8.gs. laiku pa laikam apmetušies uz īslaicīgu dzīvi salas dienviddaļā, nosaucot šo vietu par Tuli. Mūsdienu ģeogrāfiskajā kartē vieta ar nosaukumu Tule atrodama Grenlandes ziemeļu piekrastē, jo senatnē pastāvēja uzskats, ka Tule ir pati tālākā vieta uz ziemeļiem. Dokumentāli apstiprināta ir vikingu ierašanās Islandē 9.gs. šīs salas apmetņu hronikā „Lāndnamabōk” (Zemes grāmata).Iespējams, ka par salas esamību drosmīgie jūrasbraucēji uzzinājuši no īru mūkiem, taču pirmie vikingu nokļūšana nepazīstamajā zemē bijusi nejaušība…