Itālijas teritorija viduslaikos. Krusta kari

395.gadā Romas impērija sašķēlās divās patstāvīgās valstīs – Rietumromas impērijā un Austrumromas impērijā. par Rietumromas impērijas galvaspilsētu joprojām tika unskatīta Roma.
476.gadā ģermāņu algotņu vadonis Odoakrs gāza pēdējo imperatoru Romulu Augustulu un sāka valdīt Itālijas teritorijā.
Rietumromas impērijas bojāeja un barbaru iebrukumi bija savstarpeji saistīti notikumi, ko sauc par lielo tautu staigāšanu. 4.-6. gs. pāri Romai vēlās visdažādāko ģermāņu cilšu un cilšu savienību vilnis. Lielo tautu staigāšanu var uzskatīt par notikumiem, kas deva izšķirošo grūdienu saimniecisko, sociālo un politisko grūtību novājinātajai Senajai Romai un ievadīja tās sabrukumu.
6.gs. tika pārtraukta tiešās sauszemes satiksme starp Romu un Konstantinopoli. 7.gs. veidojās trīs lieli teritoriāli kompleksi ar atšķirīgu vēsturisko attīstību – musulmaniskās arābu zemes, Austrumromas jeb Bizantijas impērija un Rietumeiropas barbaru karalistes.
Kristietība jau mūsu ēras sākumā arvien dziļāk sāka iesakņoties visā Vidusjūras reģionā. Līdzīgi kā daudzās dzīves jomās, arī baznīcas attīstībā bijušajās Romas impērijas austrumos un rietumos iezīmējās atšķirīgas tendences. Austrumromas impērijā attiecības starp politisko varu un baznīcu turpināja veidoties saskaņā ar imperatora Konstatntīna I iedibinātajiem principiem. Baznīca pakļāvās imperatoram, kurš tika uzskatīts par baznīcas galvu. Pret garīdzniekiem viņš izturējās kā pret valsts ierēdņiem. Imperators bija Dieva veitnieks zemes virsū, viņa pieņemtie lēmumi ieguva likuma spēku. Romas bīskaps Austrumu baznīcai bija tikai viens no patriarhiem, kura ietekme pastāvēja vienīgi bijušajā Romas impērijas ritumdaļā. …