Pēdējos gados popularitāti ieguvis jēdziens izsīkums jeb izdegšanas sindroms (angliski - burn out syndrome, vāciski – das Burnout , Ausbrennen.) Speciālisti prognozē izdegšanu kā vienu no lielākajām problēmām.
Mana darba mērķis ir parādīt to, ka izdegšanas sindroms ir viena no aktuālākajām mūsdienu problēmām, jo 21.gadsimts raksturojams kā steigas, stresa un hroniska laika trūkuma sajaukums, tādēļ par pētījuma tēmu izvēlējos tieši izdegšanas sindromu, tādejādi par darba uzdevumiem izvirzot, attiecīgās literatūras izpēti un dažādu autoru interpretāciju salīdzināšanu, par to, kas ir pamatā izdegšanas sindromam un kā to novērst, tādejādi mēģinot savu hipotēzi pierādīt gan balstoties uz praktisko daļu, kam pamatā ir K. Maslačas izdegšanas sindroma aptauja, gan uz teorētisko daļu.
Izdegšanas sindroms ir samērā “jauna” psiho-somātiska saslimšana un tā definēta tikai 20.gs. 70.g. Izdegšanas sindroms vērtējams kā nodeva mūsu steidzīgajam dzīves tempam, karjerai un ikdienas stresam. Izdegšanas sindromam pakļauti gados jauni, aktīvi cilvēki, tie, kas no dzīves vēlas gūt straujus panākumus, atzinību un ekonomisko labklājību. Šajā pētījumā es vēlējos noskaidrot izdegšanas sindroma rašanās iemeslus, tā ietekmi un iespējamos profilakses pasākumus. Mana izvirzītā hipotēze ir: “Izdegšanas sindroms vairāk ir novērojams sociālajiem darbiniekiem nevis skolotājiem.”
Rakstot par šo tēmu un vērojot apkārtējo realitāti, nav viegli saglabāt optimismu, tomēr bez optimisma no izdegšanas sindroma neizbēgt, tādēļ šoreiz citāts no daktera Haralda Voska “Doma pie domas” krājuma – Voltērs ir teicis: “Darbs pasargā mūs no trim lieliem ļaunumiem:garlaicības, netikuma un trūkuma.”
Vispāratzītas izdegšanas sindroma definīcijas nav. Izsīkuma jeb izdegšanas sindromu galvenokārt definē kā fiziskā un/vai garīgā izsīkuma stāvokli, kurš novērojams kā sekas ilgstošai emocionālai nelabsajūtai, kas saistīta ar darba apstākļiem un cilvēka paštēlu. Vispazīstamākā ir K. Maslahas (Christina Maslach, 1982;1987) definīcija, kurā izdegšanas sindromu definē kā emocionālā izsīkuma / iztukšotības, depersonalizācijas un samazinātu / pazeminātu darba spēju sindromu, kas īpaši var skart tās personas, kas strādā ar cilvēkiem. Tiek uzsvērts, ka izsīkums ir emocionāla distresa sekas. Tā ir situācija, kad cilvēka spēja strādāt ir izsmelta.
Pašreizējā psiholoģiskajā izpratnē izdegšanas sindromu vistuvāk var definēt kā pārejas stāvokli starp tā saukto klīnisko pārguruma formu un stresu, pie kam šo pāreju izsauc galvenokārt stimulu / iniciatīvu regulējošie aspekti.
Apkopojot un izanalizējot dažādu autoru izdegšanas sindroma jēdziena traktējumus un aspektus, var konstatēt 3 psiholoģiskās izdegšanas modeļus/ pieejas:
1.Izdegšana kā fizisko un psiholoģisko spēku izsīkums, kas radies no ilgstošas atrašanās emocionāli pārslogotās situācijās;
2.Izdegšana kā divdaļīgs sindroms – iztukšotība un depersonalizācija ;
3.Izdegšana kā emocionālās iztukšotības, depersonalizācijas un personīgo sasniegumu redukcijas sindroms.…
