Pēc amerikāņu Nacionālā veselības problēmu un profesionālās drošības institūta (NIOSH) pētījumu datiem mūsdienās vairāk nekā 35 miljoni cilvēku visā pasaulē, viņu vidū ap 5 miljoniem amerikāņu, cieš no hroniska noguruma sindroma klīniskā formā. Šīs saslimstības veids tika atklāts pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā, un ilgu laiku tas tika uzskatīts par neizpētītas vīrusu infekcijas formu.
20. gs. 70. gados un vēl 80. gadu sākumā atsevišķi mediķi pievērsa uzmanību neizskaidrojamam vīrusa upuru izvēles sociālajam raksturam: līdz pat 75% saslimstības gadījumu attiecināmi uz «baltajiem kalpotājiem» vai viņu ģimenes locekļiem. Šis vīruss galvenokārt skāra radošo un apkalpojošo profesiju pārstāvjus, kā arī kompāniju vadītājus. Kaut arī tobrīd zinātnieki vēl nespēja nonākt pie vienota viedokļa par hroniskā noguruma sindroma iedabu un izcelsmi, tomēr viņi konstatēja tiešu saikni starp stresu darbā, profesionālo pārslogotību un slimnieku skaita pieaugumu.
Un, lūk, 1982. gadā Kristiāna Maslača kopā ar saviem kolēģiem izstrādāja zinātnisku pieeju profesionālās sadegšanas izpētei. Darba rezultātā tika izveidots instruments izdegšanas fenomena mērīšanai — testu metodika «Maslach Burnout Inventory» (MBI). Tieši testu metodikas mērījumu skala kļuva par pašu populārāko instrumentu sadegšanas pakāpes mērījumiem empīriskos pētījumos.
Sociālā darbā stresa izraisītāji ir dažādi, tai skaitā arī negatīva rakstura, kas veido sociālajam darbiniekam destruktīvu pieredzi. Evelīna D. Šulmane (Eveline D. Shulman) distresu definē kā pārmērīgu stresu, kas rodas no kaitīgiem, nepatīkamiem stresa izraisītājiem.
(Adlers A. Psiholoģija un dzīve.- R.: 1992)
Identificējot “izdegšanu”, plaša uzmanība tiek pievērsta stresam darbā, kas savukārt ietekmē personālu. Pirmo reizi sociālā darba literatūrā 1974. gadā to minēja Ņujorkas psihologs Herberts J. Freidenbergers (Herbert J. Freudenberger).
Mūsdienu vadības teorētiķi atzīst, ka pilnīgs konfliktu trūkums organizācijās ir ne tikai neiespējams noteikums, bet arī nevēlams. Vēl jo vairāk, lai arī organizācijai ir vajadzīga visu darbības veidu harmoniska integrācija, tā nevar palikt apmierināta ar esošo stāvokli. Tieši pretēji, vadībai ir jāizrāda aktivitāte, jāplāno jauninājumi un attiecīgi jāreaģē uz izmaiņām iekšējā vidē.
Konflikti, krīzes un statusa zaudēšana ir tēmas, kas atkārtoti parādās literatūrā, kas apraksta stresa pirmavotus. Šāda stresa pamatā ir ne tikai fizisks, bet arī sociāls un psiholoģisks faktors. Tie var būt gan sabiedrības, gan indivīda nelaimju pamatā.
(Adlers A. Psiholoģija un dzīve.- R.: 1992)…
