Izglītības politikas galvenie darba uzdevumi un to īstenošanas iespējas Latvijā tuvākajos 20 gados

Cilvēka esamības un viņa veidošanās izpratnes problēma ir mūžīga un nesaraujami saistīta ar cilvēka izglītošanas problēmām. Cilvēka izziņas process ir bezgalīgs, jo katrs gadsimts savā manierē it kā no jauna „atklāj” cilvēku, sarauj tradicionālās važas vai saites, izspīdinādams cilvēku eksistences, ideālu, vērtību sistēmu dominējošās tendences un pat izvirza jaunus (vai arī senus, bet pilnīgi aizmirstus) šīs mūžam mainīgās kopas pastāvēšanas mērķus, attiecīgi prognozējot attīstības perspektīvas.1
Izglītība ir svarīga, tās nozīme mūsdienās arvien pieaug, to zina, gribētos teikt, katrs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku dažādā vecumā nonāk pie atziņas, ka bez izglītības nevar atrast normālu darbu vai turpināt strādāt jau esošajā, tādēļ nepieciešams izglītoties un paaugstināt savu izglītību, kā arī papildināt un uzlabot zināšanas. Bet kā formulēt kas ir izglītība?
Ar izglītību parasti saprot gan zināšanu un iemaņu mācīšanu, gan mācīšanos. Ar šo jēdzienu biežāk saprot formālo mācīšanos un mācīšanu, t.i. skolas izglītību. Tomēr pēdējās desmitgadēs arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts t.s. neformālajai izglītībai jeb zināšanu un iemaņu apgūšanai pieredzes ceļā.2
Izglītība – mērķtiecīgi organizēta sabiedrības vēsturiskās pieredzes, kultūrvērtību apgūšanas, pārmantošanas, sistematizētu zināšanu un prasmju apguves, personības īpašību, pārliecību, attieksmju un vērtību veidošanas un veidošanās joma, atbilstošu praktisku darbību kopums un rezultāts.3
Izglītība - zināšanu un kultūras izplatīšana; mācīšanas un audzināšanas pasākumu kopums.4
Esmu noskaidrojusi, kas ir izglītība, aplūkojusi dažādus šī jēdziena skaidrojumus. Man pieņemamāks ir trešais šī jēdziena skaidrojums, tādēļ, ka tas ir vienkāršs, īss un visiem labi saprotams.…