Lai varētu pilnīgāk izprast personības attīstību un socializāciju sākumskolas vecumā ir jāpārzina arī jaunākā skolas vecuma bērnu attīstības īpašības.
G.Svence raksta, ka „Iestājoties skolā, bērni un skolotāji var sastapties ar vairākām problēmām: bērniem ir atšķirīgas gatavības pakāpes skolai, ne sagatavotība jaunajai psiholoģiskajai lomai, atšķirīga motivācija iet skolā, dažādas prasmju un iemaņu, kā arī dotību līmenis”. (10;101).
Šajā vecumā bērnam ir vēl izteikta kustību aktivitāte, kas ir raksturīgi pirmsskolas bērniem. Tāpēc pirmajā klasē bērnam ir ļoti grūti ilgstoši sēdēt solā, viņš nonāk pretrunā ar jauno sociālo lomu un normām – sēdēt rātni un klausīties. Ilga piespiedu sēdēšana var novest bērnu pie neirozes, kas var izpausties nagu un zīmuļu graušanā, matu virpināšanā. Ja bērns slikti adaptējas skolā, neirozes pazīmes var izpausties spēcīgāk.
Rakstot bērni ātri nogurst, jo lielie muskuļi ir attīstīti labāk nekā sīkā muskulatūra. Bērnu redze pilnībā beidz attīstīties ap 8 gadiem, tāpēc iesaka lasīt tekstus ar lieliem burtiem, jo sīku burtu ilgstoša lasīšana var būt kaitīga acīm.
Jaunākā vecuma skolas bērniem ir daudz traumu, kuras rodas bērnu nemierīguma un paaugstinātās aktivitātes dēļ.
Šajā vecumā ir ieteicams vairāk ļaut bērniem kustēties, bet tā lai aktīva darbošanās mainītos ar atpūtas brīžiem apmēram ik pēc 10 minūtēm.
Kad bērns iestājas skolā notiek viņa izziņas procesa pārkārtošana.
Pēc G.Svences skolas uzdevumi ir šādi:
1)ātrāk adaptēt bērnus skolai,
2)iemācīt bērnus mācīties,
3)vingrināt gribasspēka noturīgumu, paškontroles spējas,
4)veidot pozitīvu attieksmi pret sevi un citiem,
5)rosināt jaunrades spēju attīstību. (10;103).
Skolotājiem pirmajā klasē rada problēmu bērnu dažāda sagatavotība. Lai mācīšanās process noritētu veiksmīgi ir nepieciešams noteikts prasmju un iemaņu līmenis, savaldība, neatlaidība un spēja koncentrēties, noturēt uzmanību, kā arī emocionālā līdzsvarotība.…