Lai gan teritorijas, iedzīvotāju skaita, augsta attīstības līmeņa vai kādā citā ekonomiskā vai ģeogrāfiskā ziņā, kas lielākajai daļai cilvēces parasti šķiet nozīmīgs, Izraēla nav viena no vadošajām pasaules lielvalstīm, tomēr šeit ir kas tāds, kas jau no laiku laikiem ir izcēlis Izraēlu uz pārējā fona. Tā ir viņas vēsture – tik unikāla, ka līdzīgas nav visā pasaulē. Izraēla ir devusi pasaulei ko tādu, bez kā, iespējams, visapkārt valdītu tikai vardarbība un haoss, – tā mums ir sniegusi Svētos Rakstus. Bībeli un desmit baušļus. Tieši šajā valstī ir rodamas saknes mūsu ticībai, mūsu Dievam.
Izraēla ir saukta dažādi - Erecizraēla, Ciona, Palestīna, Svētā Zeme, Apsolītā Zeme. Jeruzaleme, Betlēme, Nācarete – tās ir tikai dažas no svētajām pilsētām, kas kopā veido Apsolīto Zemi. Jūdaistiem, kristiešiem – vienalga. Izraēla vieno visdažādākās tautības, visdažādākās ticības. Lai gan Jeruzaleme ir dievišķa vieta jūdaistiem, kristiešiem, musulmaņiem, tā neprasa, kādai reliģijai tu piederi. Tā vienkārši sniedz spēku un mierinājumu visiem tiem, kas iet pie viņas ar ticību sirdī. Raudu mūris, kā vēsta leģendas, piepildot visas vēlēšanās. Ja tam patiesi tic.
Izraēla man šķiet valsts, kura ir pelnījusi pastāvēt, par spīti nemitīgajiem konfliktiem un teroraktiem, kas tajā joprojām notiek. Ir mazliet nožēlojami redzēt, kā ebreji un palestīnieši cīnās pa vienu pilsētu, kurai patiesībā būtu jābūt svētai un neaizskaramai. Tas tikai parāda to, cik tālu cilvēkus ir novedusi viņu degradējusī vērtību sistēma, ka tas vairs nevar atšķirt to, kas ir vērtīgs, no tā, kas ir tikai māņi.…
