Izziņas procesu norises īpatnības

Visu informācijas apjomu, kas veido mūsu apkārtējo pasauli, cilvēki izzina ar psihisko izziņas procesu palīdzību. Parasti izšķir sekojošos procesus, kuri, protams, ir savstarpēji cieši saistīti:

Uzmanība
Uztvere un sajūtas
Domāšana un runa
Atmiņa

Šo procesu virzība sākas, kad no apkārtējās pasaules tiek kaut kas izdalīts – kam tiek pievērsta uzmanība. Uztvere un sajūtas veido cilvēka pirmo priekšstatu par šo “kaut ko”. Tālāk apzināti vai neapzināti cilvēkam sākas domāšanas process, kura rezultātu saglabā atmiņa.1

Katram no šiem procesiem ir savas norises īpatnības. Interesanti, ka daudzas no tām jau ir aprakstījuši latviešu psihologi pirmās neatkarīgās republikas laikā. Manuprāt, viņu paustie viedokļi nekādā veidā nav zaudējuši savu aktualitāti arī mūsdienās.

Tā, piemēram, Pēteris Birkerts 1923.gadā izdotajā grāmatā "Pedagoģiskajā psicholoģija" sniedz precīzu un skaidru uzmanības jēdziena būtības skaidrojumu, apgalvojot, ka "uzmanība ir psiches īpašība, kura dod iespēju psichei no daudziem pieredzējumiem (iespaidiem) uzņemt tikai vienu vai nedaudzus un uz viņiem sakopot apziņu.". Tālāk Birkerts izdala 6 faktorus (t.i. īpatnības), kuras nosaka uzmanības procesa formu –
Uzmanības atkarība no attīstības viedokļa;
Uzmanības atkarība no uzmanības objekta;
Uzmanības atkarība no uzmanības apjoma un sadalīšanas;
Uzmanības atkarība no uzmanības intensitātes;
Laika elements (ilga vai neilga uzmanība);
Uzmanības pretošanās spēja dažādiem traucējumiem;

Atsevišķi P.Birkerts īpaši uzsver, ka uzmanība ar savām daudzām un dažādajām kvalitātēm ir atkarīga arī no iedzimtības- "jo spēcīgāks gars, jo spēcīgāka uzmanība un otrādi", tādējādi izdalot arī statistiskās un dinamiskās uzmanības procesa formas.2…