Secinājumi:
• Jānis Kušķis ne tikai interesējās par latviešu valodas izloksnēm, bet ir devis arī lielu ieguldījumu latviešu valodas kultūrā,
• Kopš 1940. gada termins sēliskās izloksnes apzīmē tās augšzemnieku izloksnes, kurās dzirdama kāpjošā intonācija triju intonāciju apgabala un nesēlisko augšzemnieku izlokšņu lauztās vietā,
• Piedēklis –išk- ir sēlisks,
• Sēliskās izloksnes ir sastopamas arī Vidzemē,
• Izloksnes pēta ekspedīciju laikā, ierakstot magnetefona lentēs paraugus,
• Daudzi rakstnieki savas dzimtās izloksnes īpatnības mēdz izmantot savos darbos,
• Sēliskajās izloksnēs augšzemnieku dialektā ir kopīgas daudzas vokālisma pazīmes,
• Raksturīgās sēlisko izlokšņu īpatnības ir:
1) Sakritušo stiepto un krītošo intonāciju izrunā vienādi krītoši gan nebalsīgu, gan balsīgu līdzskaņu priekšā,
2) ā, ō diftongizācija par °ā, oa,
3) Kāpjošā intonācija ir uzskatāma par vienu no galvenajām īpatnībām,
4) Šaurās e-skaņas pārveidojums visās pozīcijās par plāto -skaņu,
5) Patskaņu a, ā, o (
6) Pagarināti uzsvērto zilbju patskaņi.
• Sēliskajās izloksnēs lieto nelokāmas formas ar –ot, -oties tagadnē, -šot, -šoties nākotnē,
• Sēliskās izloksnēs relatīva tagadnes formas ir –us, -os vīr.dz., bet siev.dz. –ote, -otēs,
• Relatīva nākotnes formas vīr.dz.- –šus, -š(k)is, -šos, -š(k)ie, siev dz. –š(k)otēs,
• Relatīva salikto laiku divdabja vietā dzirdamas formas ar –um(u),
• Sēliskajās izloksnēs gan vokālisma īpatnībās, gan relatīva formās ir vērojamas senās sēļu valodas pazīmes.
…