Jānis Rainis. Dzīve un dzeja

“Ja palūkojamies pagātnē, mēs latviešu tautas radošajam ģēnijam saskatām divas mirdzošas virsotne: viena ir folklora, otra – Rainis.” Saka latviešu Tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns.
Dažādu tautu, īpaši latviešu tautas folklora ir tas dzīvinošais avots, no kura Rainis smēlies vielu vai kurā guvis ierosmi daudziem saviem darbiem. Latviešu folklora izmantota lugās “Pūt, vējiņi!”, “Uguns un nakts”, “Spēlēju, dancoju”, “Mīla stiprāka par nāvi” u. c., lugai “Zelta zirgs” izmantots pasakas par trim tēva dēliem igauņu variants, krievu biļinas ir lugas “Iļja Muromietis” pamatā, Bībeles leģenda izmantota lugā “Jāzeps un viņa brāļi”.
No latviešu tautasdziesmu spilgtās valodas Rainis mācījies veidot skaistus epitetus, salīdzinājumus, jaukas metaforas, izteikt domu īsi, skaidri.
Otrs ierosmes avots Rainim ir saule – visa laba devēja, kas raisa pumpurus, plaucē ziedus, briedē vārpas. Saule kā dzīvības un gaismas nesēja dzejniekam dod spēku dzīvei. Viņš vislabāk var strādāt kalnos karstajā vasaras saulē tiešā dabas tuvumā.
Emigrācijas gados Rainis agri no rīta dodas kalnos ar mātes austo vilnas lakatu uz rokas un rakstāmo dēlīti padusē. No rīta dzejniekam domas labāk raisās. Vakarā, atgriezies mājās, viņš parasti pārraksta, labo, pilnveido.
Saules tēls izmantots poēmā “Ave sol!” (“Esi sveicināta, saule!”), bērnības epā “Saules gadi”, lugā “Zelta zirgs” un neskaitāmos dzejoļos.…