1. Pirmie dzīves gadi
Tāpat kā citiem latviešu rakstniekiem un māksliniekiem, arī Jānim Rozentālam bērnība aizrit lauku klusumā un mierā. Viņa mūža pirmie gadi saistīti ar dzimtajām mājām „Bebri” Saldus pusē. Tur, vērojot zemnieku ikdienas darba ritumu un retās svētku reizes, veidojas viņa pasaules uztvere, kas sakņojas tautas estētiskajos priekšstatos.
J. Rozentāla tēvs ir lauku kalējs, un, iespējams, vērojot tēvu smēdē, palīdzot viņam darbā, veidojas zēna neatlaidīgais raksturs, kas ļauj pārvarēt neskaitāmus šķēršļus un sasniegt mākslas virsotnes. Varbūt arī tur, smēdē, tiek apjausta amata prasmes nozīme, izjusta pārvērtības brīnumainība, kas viņu tuvina mākslas tapšanas procesam.
Desmit gadu vecumā Rozentāls uzsāk mācības H. Krauzes privātskolā Saldū. Trijos gados viņš apgūst elementārās zināšanas matemātikā, ģeogrāfijā, vēsturē, iemācās vācu valodu, kuras prašana toreizējos apstākļos, kad valdošā vieta visās jomās ir vāciešiem, paver daudz plašākas iespējas dzīvē „tikt uz augšu”.
Tālāk Rozentāls zināšanas papildina Kuldīgas apriņķa skolā. Tur skolas priekšnieks Meders uzteic viņa zīmētprasmi, taču jau pēc pirmā semestra zēnam mācības jāpārtrauc, jo vecāki nespēj samaksāt mācību naudu. Ar to tad arī noslēdzas J. Rozentāla oficiālās pamatizglītošanās process, un pēc gadiem viņš skumji konstatē: „Mani mācību gadi diemžēl ir ļoti ievilkti garumā, jo man zināšanas netika lietas mutē klusi un mierīgi siltā gīmenes klēpī [ ... ].”1
Nepilnu piecpadsmit gadu vecumā J. Rozentāls atstāj dzimtās mājas un, tāpat kā daudzi viņa vienaudži, cerībā dzīvē kaut ko sasniegt ierodas Rīgā, kas ir viena no lielākajām, cariskās Krievijas pilsētām ar rosīgu saimniecisko dzīvi.
Tomēr pusaudzim piemērotu darbu atrast nav viegli. Laiks paiet neauglīgos meklējumos, un par vienīgo ieguvumu var uzskatīt Rīgas ievērojamāko vietu iepazīšanu, no kurām vislielāko uzmanību izpelnās osta ar savu īpatnējo dzīvi un kuģiem.
Par Rozentāla pirmo darbavietu kļūst kāds dāmu modes preču veikals. Pēc tam viņš strādā par bufetes zēnu Švarca koncertdārzā.
Jauneklis vēlas pilnveidot zīmēšanas un gleznošanas prasmi, bet nav neviena, kas trūcīgajam lauku kalēja dēlam palīdzētu, un pēc kāda paziņas ieteikuma viņš kļūst par palīgu pie krāsotājmeistara. Te cerētās zīmēšanas un gleznošanas vietā jādara visi krāsotāja darbi un tikai retumis izdodas izmēģināt roku, pēc fotogrāfijas gleznojot kādu portretu. Četrus gadus ilgās mācekļa gaitas viņš beidz ar sava meistara J. Celēviča portretu, par kuru tiek iecelts zeļļa kārtā.
…
