Gadsimtiem cauri latviešu tauta ir svinējusi Jāņus – lielākos gadskārtu svētkus gadā. Jāņu svinēšanas tradīcijas mainās laika gaitā un līdz ar sabiedrības un ideoloģiskās iekārtas maiņu. Līdz ar to mainās arī Jāņu kā svētku nozīme – nez, vai ikviens latvietis, sēdēdams pie Jāņu ugunskura, ēzdams „latviešu nacionālo ēdienu” šašliku un dzerdams alu, maz aizdomājas par to, kāpēc šādi svētki tiek svinēti.
Jāņu svinēšana senāk
Vasarā, kad ir visgarākā nakts, ik gadus gaidīja vasaras saulgriežus – Jāņus, lai pārvarētu ļaunumu – krusu, rūsu, nezāles – un lai sekmētu ražas briedumu, bet pats galvenais – lai sekmētu auglību. Astronomiskie saulgrieži, kas ir 21. jūnijā, pārcelti uz 24. jūniju, un tie nemaz nesaistās ar Sv. Jāņa Kristītāja svētkiem 24. jūnijā. Bet šī pārcelšana svētku būtību nemaina. Savā dziļākajā būtībā Jāņi ir Saules uzvaras svētki, jo vasaras saulgriežos Saule ir sasniegusi savu augstāko stāvokli debesu kalnā un spīd visilgāk dienā. Jāņu pamatfunkcija ir auglības nodrošināšana. Līgo diena, kuru agrāk sauca par ziedu vakaru, nostiprinājās tikai 30. gados. Jāpiemin, ka būtiska neprecizitāte, kas jau sen paguvusi ieviesties sabiedrībā, ir svētku apzīmējums – Līgo svētki. Pareizais nosaukums tomēr ir Jāņi. 1928. gadā „Jaunākajās Ziņās” pats šī nosaukuma ieviesējs Emilis Melngailis raksta šādi: „Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņdziesmas, es, jaunās dienās - 1900. – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgo svētki, kurš uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa dienu, Jāņnakti..”…