Valoda
285. gadā no ķīnieša zinātnieka līdzatvestajām grāmatām sāka iepazīties ar sarežģītu rakstību – hieroglifu zīmēm „kandzi” – un vēlākā laikā pamazām sāka ieviest tās savā valodā. Lielajā hieroglifu vārdnīcā ir ietverti 50 354 hieroglifi un vairāk nekā 526 000 to savienojumu (vārdu un idiomu). Taču Japānas Izglītības ministrija par obligāto minimumu apstiprinājusi 1945 hieroglifus. Tomēr, lai brīvi lasītu laikrakstu un daiļliteratūru, jāiegaumē daudz vairāk – vismaz 3000 hieroglifu.
Agrākajos laikos japāņi rakstīja stateniski no augšas uz leju un no labās puses uz kreiso, bet pamazām ieviesies horizontālais izvietojums.
Mācoties japāņu valodu milzīgas grūtības sagādā hieroglifi – ne tikai to rakstīšana, bet arī lasīšana, jo gandrīz katrai ir vismaz divas un pat vairākas nozīmes un izrunas. Šajā valodā ir ļoti daudz vienādi skanošu vārdu.
Japāņu valodai ir vēl viena interesanta īpašība – tajā nav skaņas „l”, kas sagādā zināmas grūtības.
Kultūra
Kas pasaulē ir pieņemts kā labas uzvedības norma, japānim ir ja ne gluži aizvainojums, tad necieņas izrādīšana gan. Piemēram, japānis nekad nedod roku, bet ja dod, tad kā „beigtu zivi”. Toties klanās. Jo zemāk, jo lielāka pret tevi cieņa.
Japānā ar pretēju nozīmi ir arī mums tik pierastie žesti. Aicinot sev tuvāk, māj tā, it kā raidītu prom. Toties parādīt japānim pigu nozīmē izaicināt uz tūlītēju seksu.…
