6.3 Uzturs
Japāņi ļoti daudz uzturā lieto vārītus rīsus, bet pati rīsa kultivēšana sākās 1. gadsimtā mūsu ērā, kad tā tika pārņemta no Korejas un Ķīnas. Sākumā rīsu graudi netika slīpēti, bet 17.gadsimtā, kad tauta sāka dzīvot pārticīgāk, pārādījās slīpēti rīsi, kas ieguva lielu piekrišanu. Tomēr ar laiku noskaidrojās, ka tajos trūkst vitamīnu, kas izraisa specifisku slimību beriberi, tādēļ bieži namamāte rīsiem pieber arī miežus, prosu vai citus graudus.
Japānā ir iecienīti dažādi zivju ēdieni. Visizsmalcinātākais ir taisīts no fugu zivs, kuru ne katrs japānis ir ar mieru baudīt, jo šīs zivs aknas un ikri satur bīstamu indi, tādēļ tikai ļoti pieredzējušiem, sertificētiem pavāriem ir tiesības gatavot šo ēdienu.(4;31)
Visas japāņu kulinārijas pamatā ir triju piecnieku princips proti: piecas garšas – salda, skāba, asa, rūgta, sāļa; piecas krāsas – balta, dzeltena, sarkana, zaļa, melna; pieci gatavošanas veidi – auksts, vārīts, apcepts, eļļā cepts, sautēts. Japāņu ēdienus gatavo tā, lai tie pēc iespējas saglabātu savu dabisko garšu, krāsu un aromātu.(3;215)
Par spīti Japānas modernizācijai, ir tādas dzīves jomas, kurās japāņi saglabā sensenas tradīcijas. Viena no tām ir galda irbulīšu – hasi lietošana. Arī šo rīku mūsu ēras pirmajos gadsimtos japāņi pārņēmuši no Ķīnas, kur tos lietoja jau 2000 gadus p. m. ē. Japāņiem hasi iepatikās, tāpēc ka tie ir viegli darināmi un lietojami. Karotes japāņiem nav vajadzīgas, jo zupu tie dzer no tasēm, bet gaļu, jūras produktus un dārzeņus gatavošanās procesā sasmalcina jau virtuvē.
Feodālajos laikos aristokrāti lietoja zelta un sudraba irbulīšus, bet drīz vien tie izzuda no aprites, jo ātri sakarst. Sudraba irbulīšus lietoja, tāpēc ka valdīja uzskats, ka tie kļūst blāvi, ja ēdienam ir piebērta inde.
Mūsdienu irbulīši var būt pagatavoti no ziloņkaula, bet parasti tie ir izgatavoti no bambusa.
…
