Lai pareizi organizētu audzināšanu, jāzina bērna personības vecumposmu īpatnības: jāzina, pēc kā viņš tiecas , ko un kā pārdzīvo, jāpārzina viņa tikumiskās sfēras īpatnības un tās attīstības likumsakarības.
Katru no šiem posmiem raksturo skolēnu dzīves apstākļu un darbības sevišķs kopums un to psiholoģisko īpatnību struktūra, kas veidojās šo apstākļu ietekmē. Pie tam saiknēm, starp skolēna dzīves apstākļiem un viņa psiholoģiskajām īpatnībām ir sarežģīts dialektisks raksturs. No vienas puses, parēju uz jauniem dzīves apstākļiem sagatavo visa bērna iepriekšējā attīstības gaita un šī pāreja iespējama tikai pateicoties šajā attīstībā sasniegtajam. No otras puses, prasības, ko dzīve izvirza bērnam viņa attīstības jaunajā posmā, nosaka viņa psihes turpmāko izveidi. Tātad bērna psihiskā attīstība ir sarežģīts process, kuru iespējams izprast analizējot ne tikai objektīvos apstākļus, kas iedarbojās uz bērnu, bet arī jau izveidojušās viņa psihes īpatnības, caur kuru prizmu tiek lauzta šo apstākļu ietekme. Īpaši par to jārunā tāpēc, ka vēl līdz šim tiek mēģināts noteikt gan bērna vecumposmu, gan individuālās īpatnības tieši no viņa dzīves ārējo apstākļu analīzes un tiešajām iedarbībām. Citādi sakot, arī tagad sastopami psihologi un pedagogi, kuri piemiruši to neapšaubāmo atziņu, ka bērna psihiskajai attīstībai ir sava iekšēja loģika, savas likumsakarības, un tā pasīvi neatspoguļo īstenību, kurā noris šī attīstība.
Vecuma robežās ir dinamiskas, tās mainās atkarībā no bērna konkrētajiem dzīves apstākļiem un darbības, kā arī no prasībām, ko bērnam izvirza apkārtējie cilvēki.
Izklāstot jaunākā skolēna vecumposma īpatnības, priekšplānā tiek izvirzītas jaunas problēmas: pirmām kārtām problēma par bērna uzvedību skolā, viņa sekmes mācībās, vārdu sakot, pēc aizrobežu terminoloģiju, problēmas, kas saistītas ar viņa „adaptēšanos skolā”.…