NOBEIGUMS
Izlasījis «Pilāta evaņģēliju», es biju patīkami pārsteigts, jo grāmata viegli lasās un ir vienkārši izsekot personāžu darbībai. Tā ir tik apgarota un garīgi silta, ka es to pat ieteiktu ticīgam cilvēkam kā obligāto literatūru. Un neticīgam arī.
Jo vairāk tāpēc, ka pēc romāna izlasīšanas rodas neliels, toties iespaidīgs ieskats, ne tikai Jēzus Kristus, Poncija Pilāta u.c. Jaunās Derības tēlu iekšējā pasaulē, bet arī iespēja dzīvi iztēloties un iejusties notikumos un tēlos, kuri tiek aprakstīti.
Katrs cilvēks domā par patiesību. Kur to atrast? Kā saskatīt? Kā pieņemt? Bet ne katrs gatavs to pieņemt, kā patiesu patiesību!
Kas ir patiesība? Pilāts to uzdeva kā retorisku jautājumu un Jēzus viņam neatbildēja. Taču romānā ir situācijas, kur Jēzus runā par to, kas ir patiesība. Kādā retrospektīvā ainā Viņš saka: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība." Šķiet, ka Jēzus apgalvo, ka patiesība ir iemiesota personā, proti, Viņā pašā. Jēzus saka: "Ja tu meklē ceļu pie Dieva, es esmu ceļš pie Dieva;ja tu meklē patiesību par Dievu, es esmu patiesība par Dievu; ja tu meklē dzīvi saskarsmē ar Dievu, tāda dzīve ir atrodama attiecībās ar mani." Visa Jēzus mācība ir patiesa, jo Viņš pats ir patiesība.
Kā ieraudzīt patiesību? Šo jautājumu Pilāts neuzdeva Jēzum, bet savai sievai Klaudijai. Klaudija atbild, ka mūsu spējas ieraudzīt patiesību ir vairāk atkarīgas no mūsu sirds un prāta atvērtības un gatavības patiešām dzirdēt patiesību, nekā no mūsu intelektuālajām spējām to saprast. Ja mūsu sirds nav atvērta uzņemt patiesību, mēs arī redzēdami, to neieraudzīsim.
Blēzs Paskāls, franču filozofs un matemātiķis ir izteicis līdzīgu atziņu par Dievu, rakstot: "Dievs mums ir devis pierādījumus, kas ir pietiekami, lai pārliecinātu tos, kam ir atvērta sirds un prāts, taču pietiekoši vispārināti, lai tie, kuru sirds un prāts ir slēgti, nebūtu spiesti to pieņemt."
Klaudija bija atvērta patiesībai un izjuta nepieciešamību rīkoties saskaņā ar to. Atceries, viņai bija sapnis, kas brīdināja viņu turēties tālāk no jūdu pravieša. Viņa saprata, ka tā ir patiesība un centās pierunāt savu vīru atstāt Jēzu dzīvu. Diemžēl Pilāta sirds bija slēgta patiesībai. Kaut arī sakot: "Es pie viņa nekādas vainas neatrodu", viņš apliecināja, ka Jēzus
ir nevainīgs, galu galā viņam vairāk rūpēja novērst sacelšanos nekā palikt patiesībā.
Jēzus bieži noslēdza savus mācības vārdus sacīdams: "Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird." Citiem vārdiem sakot: "Ja tu patiešām gribi saprast manu mācību, tev jābūt pilnīgi atvērtam sadzirdēt to, ko es saku. Klausies ar pareizo attieksmi."
Izjūtot spiedienu no apkārtējās sabiedrības, mēs rīkojamies, kā to pieprasa tā brīža moments. Autors ļoti labi parāda Pilāta prāta spējas, bet viņa rīcības brīvību noteica sabiedrība, notiesājot Ješuā.
Teksta autors pievērš ļoti lielu nozīmi, katram notikuma izklāstam, maksimāli aprakstot attēlotos varoņus, viņu darbību un apkārtējo vidi, kur un kā tas viss norisinās.
Protams, es sevi neuzskatu par sevišķu Bībeles ekspertu, tāpēc objektīvi spriest par «Pilāta evaņģēlija» atbilstību klasiskajiem evaņģēlijiem nevaru. Taču arī manu zināšanu pietiek, lai atpazītu romānā aprakstītā Jēzus vārdos ļoti daudz no tā, kas Jēzum piedēvēts Bībelē. Atšķirība ir tikai viena — ja Bībeles mērķis ir ticība Jēzum, tad «Pilāta evaņģēlija» mērķis ir Jēzus saprašana. Kaut gan arī Šmits nenoliedz, ka ir lietas, kas saprātam nepakļaujas, taču viņš ļoti aktīvi atbalsta to, kas Bībelē rakstīts un ko pati Bībele neievēro: ka sekošana likuma būtībai ir daudz būtiskāka nekā sekošanai likuma vārdam.
…
