Jaunas eksperimentālas bridžošanas un maršrutizācijas metodes

Mūsdienās visplašāk pielietotā lokālo tīklu tehnoloģija ir Ethernet. Tā tiek izmantota visur – sākot ar maziem ofisu tīkliem līdz pat milzīgiem kompāniju tīkliem. Šī tehnoloģija tika izgudrota 1970 gadu sākumā kā vienkārša 10Mb/s lokālo tīklu tehnoloģija. Bet sakarā ar to, ka tā izrādījās ļoti vienkārša un populāra, tā tika papildināta ar vairākām spēcīgākām tehnoloģijām, ieskaitot:
Komutējamais Ethernet (caurspīdīgās bridžošanas papildinājums),
Lielāki ātrumi: 100Mb/s un 1Gb/s,
Lokālo tīklu emulācija izmantojot ATM um MPOA ļauj paplašināt Ethernet tīklus izmantojot ātrus globālos tīklus,

Šīs un daudzas citas tehnoloģijas ir padarījušas Ethernet ne tikai par populāru, bet arī ļoti lētu, drošu un ātru lokālo tīklu tehnoloģiju. Bet, vai ņemot vērā augstāk minētos apsvērumus un priekšrocības, Ethernet tehnoloģijai vienmēr būs jāpaliek tikai un vienīgi par lokālo tīklu tehnoloģiju? Lai Ethernet kļūtu par globālo tīklu tehnoloģiju, ir jāpārvar sekojoši šķēršļi:
Neskatoties uz to, ka Ethernet izmanto 48 bitu lielas unikālas adreses (pretstatā pašlaik Internet protokolā izmantotajā 32 bitu adresēm), to ir grūti padarīt lielāku, jo šīm adresēm nepiemīt nekāda hierarhiska struktūra, tādējādi padarot Ethernet paketes nemaršrutizējamas,
Ethernet uztur un diezgan intensīvi izmanto MAC-broadcast pakešu raidījumus, kā rezultātā pakete tiek sūtīta pa pilnīgi visu tīklu. Lielos tīklos tas, protams, ir nepieņemami. Šīs problēmas risināšanai parasti izmanto maršrutizatorus, lai sadalītu lielos tīklus vairākos vieglāk pārvaldāmos apakštīklos (MAC-broadcast kopās (domēnos)). Bet maršrutizatori ir lēnas un dārgas ierīces kas reti spēj izmantot visu tīkla ātrumu, jo tiem ir jāizpēta un jāpārveido katra individuālā pakete.
…