Jauniešu adaptācija

Socializācija ir cieši saistīta ar adaptāciju, jo socializācija ir daudzpusīgs cilvēka sabiedriskās dzīves process, kas veido viņu par sabiedrisku būtni. Socializācijas procesā jaunietis apgūst sociālo pieredzi, kas realizējas saskarsmē un darbībā: uzvedības standartus, normas un sociālās vides, kurā dzīvo, vērtību orientācijas. Socializācijas procesā jaunietis mācās, kā izturēties, kā emocionāli reaģēt dažādās situācijās, kā pārdzīvot un izrādīt jūtas, kādā veidā izzināt apkārtējo dabas un sociālo vidi, kā adaptēties sabiedriskajā vidē.
Adaptācija ir indivīda vai sociālās grupas aktīva pielāgošanās sociālajām prasībām, morāles likumiem utt. (Latviešu sinonīmu datorvārdnīca., 2005)
„Vide ap indivīdu patstāvīgi mainās. Lai izdzīvot sabiedrībā, ir jāprot pielāgoties jaunajiem apstākļiem- jāadaptējas. Lielai daļai jauniešu adaptācija ir ilgs un mokošs process. Jebkurš indivīds ir saskāries ar adaptācijas problēmām, it īpaši spilgti tas ir izteikts jauniešu vecumā.”( Pļaviņa. R,. 2000: 227)
E. Ēriksons uzskata, ka galvenais šī vecumposma (15-20 gadi) uzdevums ir identitātes nostiprināšana jeb stabilizēšana. Ja attīstība norit veiksmīgi, jaunietis spēj sevi uztvert kā unikālu un integrētu būtni, kā arī spēj uztvert citus kā unikālas personības.
Līdz ko jaunietis nonāk jaunā sociālajā vidē- skolā, viņš cenšas adaptēties jaunajā kolektīvā. Reizēm tas izdodas veiksmīgi, ja jaunietis ir gatavs par sevi pastāvēt un uzņemties atbildību. Bet reizēm iekļaušanās norit ar pakļaušanos kāda cita jaunieša ietekmei. Jaunieši cenšoties iekļauties reizēm neapzināti maina savu uzvedību un pakļaujas jaunā kolektīva ietekmei, kas ne vienmēr ir pozitīvi. …