Dabā it viss atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Tieši mijiedarbība nosaka mūsu ideālus, vērtības un uzvedības modeļus. Tā nosaka, vai mūsu izziņas vēlme ir ļoti plaša vai ļoti šaura. Tātad personības psiholoģiskie procesi sākas kā sociāli procesi, kuru modeļus nosaka kultūrvide. „Strukturālais funkcionālisms ir zinātniska pieeja, kas sabiedrību skata kā sistēmu. Strukturālā funkcionālisma koncepcijās sabiedrības dzīve tiek apskatīta kā nebeidzama daudzuma cilvēku mijiedarbība. Izpētīt mehānismus un struktūras, kas nodrošina sociālo kārtību, vienlīdzību, stabilitāti un sistēmas ilgtspēju un dažādas sabiedrības apakšsistēmas – tas ir galvenais uzdevums socioloģijā no funkcionālisma viedokļa”. (Шарков Ф. И., 2007: 39) Tas nozīmē veseluma iekšējo diferenciāciju un attiecības. Funkcionālismā sabiedrību mēģina izprast no tādām savstarpēji saistītām sistēmas daļām, kurās neviena daļa nevar būt izolēta no visa pārējā. Izmaiņas katrā daļā ir skatītas kā tādas, kas ved pie noteiktas neatbilstības pakāpes, kas pēc kārtas izriet citās sistēmas daļās, jo sistēmas elementi ir līdzatkarīgi. Vairāk vai mazāk kāda sistēmas elementu daļa ietekmē citu sistēmas daļu. Strukturālajā funkcionālismā ikvienam sistēmas elementam var būt sava funkcija un, ja kādi sistēmas elementi funkcionē nepilnīgi, tad sistēmas stabilitāte ir apdraudēta, jo šajā pieejā galvenais sistēmai ir spēja izdzīvot. Jaunieši ar garīgās attīstības traucējumiem ir kā sociāldemogrāfiska grupa, kas iekļauj lomas, kopības, normas un vērtības, un mijiedarbības procesā ar citiem viņi veido sociālo sistēmu, tomēr viņi ir daļēji izolēti no apkārtēja sabiedrības savas garīgās atpalicības dēļ.…