IEVADS
Jautājumi, kas saistīti ar Eiropas Savienības paplašināšanās procesu jau vairākus gadus izraisa speciālistu interesi un piesaista arī Latvijas sabiedrības uzmanību. Eiropas Savienība un Latvija, iestāšanās sarunas, šo sarunu temati — tie ir vārdi, kas atkal ieguvuši jaunu aktualitāti ar tādu augstu Eiropas amatpersonu kā Francijas prezidenta Ž.Širaka pērnās vasaras vizīti un ES komisāra G.Ferhoigena ierašanos Latvijā.
Pēdējos gados daudz tiek runāts un rakstīts par jaunu valstu uzņemšanu Eiropas Savienībā. Par to diskutē gan kandidātvalstīs, gan pašā Eiropas Savienībā un tās administratīvajās institūcijās. Tāpēc arī jautājums par jaunu valstu uzņemšanu jāuzskata kā tāds, kurš gaida risinājumu gan vienā, gan otrā pusē, — gan pie tiem, kuri grib iestāties, gan pie tiem, kuri svārstās. Arī Latvijas presē nereti atrodam analītiskas publikācijas, kas veltītas Eiropas jautājumiem. Nopietnu pētījumu Eiropas tiesību problemātikā nav un, lai piedod tiesību speciālisti, kas pie šīs tiesību nozares jautājumiem strādā, bet nav izcelti. Attaisnojums varētu būt, ka šī nozare pie mums patiešām ir jauna, pat jaunāka par atjaunoto Latvijas valsti.
Jautājums, kas pirmajā brīdī šķiet vienkāršs, bet prasa komentārus, ir: vai valstis tiek uzņemtas vai iestājas Eiropas Savienībā? Eiropas Savienība ir veidojums, kas atšķiras no visām līdz šim zināmajām starptautiskajām organizācijām un valstu apvienībām, kuras ir starptautisko tiesību subjekti. Ikdienā abi apzīmējumi tiek plaši lietoti, bet būtību tie precīzi neizsaka. Vairāk piemērots ir apzīmējums “pievienošanās” jeb adhēzija, jo tas plaši lietots arī svešvalodās.
Iestāšanās, pievienošanās jeb kā lai to sauktu, ir process, divpusējs akts, kur katrai pusei ir savi pienākumi un tiesības.
Lai varētu veiksmīgi risināt jautājumus, kas saistīti ar Eiropas Savienības paplašināšanos, nepieciešams zināt, kas spēj ietekmēt šo procesu un kādi juridiska rakstura elementi vai citi faktori piepilda procesa saturu. Pirmais un galvenais — tas ir juridiskais pamatojums, kas legalizē Eiropas Savienības rašanos un kuram pateicoties iespējama ne tikai veiksmīga Eiropas Savienības pastāvēšana, bet arī paplašināšanās.
Paplašināšanās procesa realizēšana nav vienkārša. Lai šis process veiksmīgi attīstītos, nepieciešamas valstis — patstāvīgi tiesību subjekti, kas pretendē uz iestāšanos ES, šādi izsakot savu brīvo gribu. Pretendentēm, kuras pieņemts saukt par kandidātvalstīm, tiek izvirzīti dažādi kritēriji, par ko ir sniegts jau tik daudz informācijas, ka šķiet, neko jaunu te pateikt nevar. Pavirši iepazīstoties ar kritērijiem, rodas iespaids, ka tie izteikti ļoti konkrētās, pat lakoniskās tiesību normās. Taču katrs kritērijs ietver sevī virkni nosacījumu, par kuriem sniegti plaši komentāri par to, ko ar šiem kritērijiem saprot Eiropas Savienībā. Kritēriji nav voluntāri izvirzīti, bet tāpat pamatoti dažādos Eiropas tiesībās pazīstamos normatīvajos aktos, kas pieņemti un vairākkārt grozīti laika gaitā.
Kritēriji, kuriem jāatbilst kandidātvalstij, lai tā varētu pievienoties Eiropas Savienībai, ir stingri un tos apšaubīt nav pamata. Taču paralēli tiem dažādos laika posmos uz dažādām kandidātvalstīm darbojas blakusfaktori, kuru eksistenci pat nenoliedz tiesību speciālisti. Tieši šie faktori ir vismazāk pazīstami un rada visvairāk neskaidrību, bet kandidātvalstīs — neziņu, jo bieži vien palikuši nenovērtēti. Šos blakusfaktorus ir vērts pētīt, lai nodrošinātu valsts harmonisku pievienošanos ES. Ja tiesību speciālisti tos labi pārzinātu, arī valsts amatpersonām būtu vieglāk oponēt kritiskām un dažkārt pat nepamatotām piezīmēm no ES amatpersonu puses. Varētu likties, šie blakus faktori ir kā sava veida otršķirīgi kritēriji, taču Rietumos tiem bieži tiek veltīti plaši komentāri, tā ka šo faktoru iespaidu nevajadzētu novērtēt par zemu.
…
