1.1. Pēc Z. Freida pieņēmuma, konflikti rodas kā triju prāta sistēmu sacensība par noteiktu pieļaujamo psihiskās enerģijas daudzumu. Enerģijas sākumi saistās ar instinktīvajām vajadzībām. Šīs trīs sistēmas ir Id (Tas), Ego (Es) un SuperEgo (PārEs; VirsEs), un tās funkcionē un atrodas noteiktās attiecībās viens ar otru.
Freids uzskata, ka Id ir personības sākums, kurš saskaņojas indivīda bioloģijā. Un primāri tas sastāv no neapzinātiem seksuālā agresijas instinktiem. Dažādās situācijās šie instinkti var iedarboties arī kopā, piedotu enerģiju cilvēka uzvedībai. Piemēram mēs varam pieķert sevi nīstam un darbojamies agresīvi pret vecākiem kurus ļoti mīlam. Vai arī varam izjust seksuālu aicinājumu pret augstprātīgu un nepatīkamu personu, ar kuru mēs turpinām strīdēties. Freids pielīdzina Id primitīvām vēlmēm un impulsiem. Viņš ticēja, ka šie impulsi neatlaidīgi cenšas izlauzties ārējā reālitātē. Tādejādi Id tika saprasts kā amorāls, jo nav saistīts ar sabiedrības kārtības normām. Tas darbojas saskaņā ar baudu, un šo impulsu mērķis ir bez kavēšanas iegūt apmierinājumu. Šis priekšstats par Id, Freida darbos nostiprinās pēc 1920. gada.
Ego ir Id organizētā daļa, kas veidojusies, lai nodrošinātu impulsu virzienu. Galvenā Ego daļa darbojas apziņā, tomēr daži procesi ir neapzināti un kalpo, lai aizstāvētu personu no nemiera, kuru izraisa Id un SuperEgo prasības. Lai regulētu šo nemieru, indivīdi lieto daudz dažādu aizsardzības mehānismu. Pie tiem pieder izstumšana, regresija, reakcijveidojums, izolēšana, projekcija, sublimācija, noliegšana u. c.
Lai gan SuperEgo kalpo it kā pozitīviem mērķiem, lai pasargātu indivīdu no primitīvu impulsu publiskas izpausmes un atbalstītu tos mērķus, kas palīdz veidot viņu kā produktīvu pilsoni, ir arī negatīvs konteksts – SuperEgo var, būt pārāk nežēlīgs un prasīgs. SuperEgo veidojas agrā bērnībā un praktiski paliek nemainīgs turpmākos gadus. Spēcīgs SuperEgo ir morālo un reliģisko jūtu un apspriež gan Ego , gan Id. Stipru SuperEgo ietekmi Freids saista ar neirastēniķu vainas apziņu. No sasprindzinājuma ko tas izraisa, Ego glābjas ar aizsardzības mehānismu (izstumšanas, regresijas u.c.) palīdzību.
1.2. K. Jungs brīdina, ka personību pilnīgi aprakstīt nevar, jo zemapziņa aprakstam nepadodas. Cilvēka būtības kā veseluma pilnīga realizācija ir nesasniedzams ideāls, uz kuru var tikai tiekties, izzinot un paliekot uzticīgam savam iekšējam likumam, nenovēršoties no sava ceļa, maksājot par to ar mokošu vientulību un rodot mierinājumu sava aicinājuma, nolemtības vai misijas apziņā. Un tas ir paštapšanas, individuācijas ceļš, uz kuru, pēc Junga domām, tikai retais ir spējīgs.
Ego, vai es, piedod cilvēka apzinātājai dzīvei virziena un pēctecības izjūtu, jo ir apziņas centrs, saistības faktors, kas koordinē atmiņas tēlus un apziņas funkcijas. Šis elements-arhetips vienmēr pieprasa notiekošā analīzi, pierādījumus, izskaidrojumus, lai veidotos saistīta personīga pieredze. Cilvēks rada sarežģījumus iekšējā dvēseles pasaulē. Konformitātes arhetips, kas mēģina aizstāvēt Ego un dvēseli. Kāda svarīga personības loma var noteikt Ego virzību. Ego un persona kopā raksturo ārējo iniciāciju. Iekšēja iniciācija sākas ar ēnu, kas personīgā neapzinātā centrs.…
