Jaunās pils vēsture aizsākās 1737. gadā, kad pēc Ketleru dinastijas pēdējā hercoga Ferdinanda nāves par jauno Kurzemes - Zemgales valdnieku ievēlēja Ernestu Johanu Bīronu (1690-1772) - Krievijas Ķeizarienes Annas Ivanovnas favorītu.
Kad Ernesta Johana Bīrona vara bija nostiprināta Kurzemē, viņa godkārīgie plāni auga augumā un, lai pasvītrotu savu varenību viņš nolēma būvēt pili - varenības simbolu. Viņš pameta jau iesākto Rundāles pili un ķērās klāt vēl daudz lielākas un varenākas pils būvniecības hercogistes metropolē Jelgavā. Vieta tai tika atbrīvota uzspridzinot seno ordeņa pili, kas bij iepriekšējās hercogu dinastijas Ketleru miteklis. Senā Jelgavas pils bija celta jau 1265. gadā, un pēc kāda 1738. gadā zīmēta plāna tā bijusi 30 m plata un 35 - 36 m gara ar torni katrā pils stūrī. Pēc tradicionālā viduslaiku piļu konventa telpas no visām pusēm apjoza 15 X 20 m liels iekšējais pagalms, kurā no priekšpils varēja iekļūt pa 2m platiem un 8m augstiem vārtiem. 1345 gadā pilij uzbruka leišu karaspēks un, iemeto caur logu uguni pils pagrabā, pili nodedzināja kopā ar 7 ordeņbrāļiem un 600 zemgaļiem. Pēc hronista bartolomeja Honekes izglābās tikai 2 ordeļbrāļi, 1 priesteris un 16 zemgaļi. pēc 1451. gada vizitāacijas ziņām pilī bija 10 lielgabali, 5 svina ložu šautuves; zirgs un bruņas bija tikai komturam. …