Estētika – filozofiska zinātne par estētisko dabā, sabiedrībā, par materiālo un garīgo darbību, par kopējiem jaunrades principiem pēc skaistuma likumiem. Estētiskais nav pastāvīga un nemainīga substance. To nevar atklāt ne materiālās pasaules parādībās, ne cilvēka darbības rezultātos.
Estētiskais ir subjektīvā un objektīvā dialektiska vienība. Tas ir cilvēka saskarsmes ar dabu, mākslas darbiem un radīšanas procesu rezultāts. Estētiskais rodas pašā cilvēka attieksmes procesā pret pasauli. Cilvēks kā zināms, apgūst pasauli darbības procesā.
Estētiskais izpaužas kā skaistais, dramatiskais, cildenais, traģiskais, komiskais, harmoniskais (Senajā Grieķijā), ideālais, varonīgais. Tas parādās arī kā neglītais, zemiskais. Estētisko izsaka jūtas, baudījums, analīze, koncepcija. Estētika risina gaumes, mākslas vēstures (attīstības), daiļrades pārdzīvojumu jautājumu.
Kultūrā estētiskais izpaužas kā garīga parādība. Estētisko cilvēks uztver ar jutekļiem jeb maņām – galvenokārt ar redzi un dzirdi –, taču nepieciešama arī iztēle, gribas darbība, emocionalitāte, jūtas, domāšana. To, kam nav sakara ar estētisku pārdzīvojumu, piemēram, karstumu, slapjumu vai materiāla struktūru, cilvēks var uztvert tikai jutekliski un novērtēt to ar prātu, tomēr tādai sajūtu analīzei nebūs estētiska rakstura.
(J.Krastiņš, I.Strautmanis, J.Dripe.Latvijas Arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām.1998,SIA Izdevniecība BALTIKA 312.lpp.(124.lpp))
Savā turpmākajā darbā esmu vēlējusies apskatīt jūgendstilu, tā rašanās laiku, attīstības posmus, virzienus. Pievērsīšos jūgendstilam Rīgā, nozīmīgākajiem tā laika arhitektūras pārstāvjiem, kā arī apskatīšu jūgendstilam raksturīgākos elementus.…
