Jumis latviešu mitoloģijā ir auglības nesējs spēks. Pirmie apraksti par Jumi ir kā par ar dubultaugli (divas vārpas, divas linu pogaļas uz viena stiebra, divi kopā saauguši rieksti, āboli u.tml.). Jumja vārda fonētiskā attīstība ir ļoti sarežģīta. Tā cilme sakņojas ide pirmvalodas laikmetā. Valodnieks J.Endzelīns latviskajā Jumja nosaukumā saskata senind. valodas sakni yuvati, yuti-h ar nozīmi ‘’piesien’’, ‘’saistījums’’. Ir mēģinājumi tā izcelsmi saistīt ar senind. dievībām – Jamu un Jamī (vīrišķā un sievišķā, arī dzīvības un nāves pretmeti). Par to savulaik rakstījis E.Brastiņš.
Latviešu tautasdziesmās un ticējumos Jumis atainots kā mazs, sprīdi garš vīriņš augu un lapu ietērpā:’’Es zinu, kas par vīru iet pa ceļu dancodams: miežu svārki, rudzu krekls, apenīša cepurīte.’’ Latviešiem Jumis, druvu auglības dievība, pa vasaru mājo vai nu tīrumā, tīruma galā, akmentiņu kaudzītē, vai arī zem pelēka akmentiņa tīruma vidū (dainas). Rudenī tas simboliski pārtop dubultvārpā vai linu stiebrā ar divām pogaļām. To saņem pēdējā nopļautā labības kūlītī vai linu saujā parasti izcilākā pļāvēja (pļāvējs), barvede (barvedis vai linu plūcēja).
Par druvu auglības nesēja dabu latviešu mitoloģiskajos uzskatos vērojama liela atšķirība ar citu Eiropas tautu uzskatiem. Šīs tautas (vācieši, angļi, franči, holandieši u.c.) to ir uzlūkojuši par dēmonisku, cilvēkiem nelabvēlīgu garu. Līdzīgi uzskati sastopami arī lietuviešu folklorā.…
