No visiem piedāvātajiem tematiem šo izvēlējos tāpēc, ka Jura Alunāna vārds man bija pazīstamāks nekā Ausekļa vai Ata Kronvalda Vārdi, bet rakstīt referātu par Krišjāni Baronu, brāļiem Kaudzītēm vai Krišjāni Valdemāru man nebūtu interesanti, jo tās jau ir visiem pazīstamas personības.
J. Alunāns ir viena no ievērojamākajām personībām latviešu valodniecības un literatūras vēsturē. Viņš mūsu valodai ir devis daudz, neskatoties uz to, ka viņa mūžs bija tikai 32 gadus īss.
J. Alunāns visaktīvāk darbojās 19. gs. no 1848. līdz 1864. gadam, kad ļauna slimība pāragri paņēma viņa dzīvību.
Juris Alunāns ir latviešu nacionālās dzejas pamatlicējs, ievērojams publicists un valodnieks, latviešu literārās valodas kopējs, dedzīgs cīnītājs par latviešu valodas un literatūras tiesībām, radikālākais jaunlatviešu darbinieks.
Juris (Gustavs Georgs Frīdrihs) Alunāns ir dzimis 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavas muižā (tagadējā Madonas rajonā), ko rentēja viņa tēvs Andrievs. Alunāni bija viena no sava laika turīgākajām latviešu zemnieku dzimtām, kas devusi vairākus ievērojamus kultūras darbiniekus. Kad nodega Kalsnavas muižas rijas un ģimene cieta arī citus materiālus zaudējumus, Alunāni pārcēlās uz Jelgavu. Vēlāk izdevās atkal iegūt turību, un vecāki spēja sniegt labu izglītību saviem septiņiem bērniem, ko kuriem sestais bija Juris.
1846. gadā viņš iestājās Jelgavas apriņķa skolā. No 1848. gada līdz 1854. gadam mācījās Jelgavas ģimnāzijā, kurš viņš apguva vispārīgo izglītību, kā arī, rodoties interesei par valodniecību, labi iemācījās grieķu un latīņu valodas. Jau ģimnāzijas laikā veidojās
J. Alunānam raksturīgā progresīvā sabiedriskā ievirze, kā arī sākās nopietna literārā un valodnieciskā darbība. 1847. gadā, jau 15 gadu vecumā, viņš sācis tulkot cittautu dzeju, bet sevišķi rosīgs bijis 1848. gadā. Ģimnāzijas laikā viņš lasījis Baltijā aizliegtus vai daļēji aizliegtus rakstniekus – Hervēgu, Heini, Garlību Merķeli, iepazinies un tulkojis arī citus antifeodālās literatūras autorus. J. Alunāns savā negarajā mūžā iemācījās 7 svešvalodas: krievu, vācu, lietuviešu, latīņu, sengrieķu, senebreju, franču.
1855. gadā iestājies Tērbatas universitātē un tur studējis senās valodas un svešvalodas. Papildus jau zināmajām valodām viņš apguvis arī igauņu, angļu un sanskritu valodas. 1856. gadā iestājās Vēstures un filoloģijas fakultātē. Pēc pirmā semestra, kurā
J. Alunāns studēja filoloģiju, viņš pievērsās tautsaimniecības studijām. 1856. gadā viņš kopā ar Krišjāni Valdemāru, Krišjāni Baronu un citiem sāka piedalīties progresīvo latviešu studentu pulciņā. Te sākās jaunlatviešu cīņa par latviešu tiesībām, par nacionālo pašapziņu, par latviešu valodu.
J. Alunāna laikabiedri viņu raksturojuši kā ļoti dzīvu, enerģisku studentu, pulciņa dvēseli, jau studiju gados radikāli noskaņotu cilvēku.
1856. gadā sākās viņa publicistiskā darbība laikrakstā „Mājas Viesis”, tā paša gada pavasarī iznāca „Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas”. Šī grāmata, sākta rakstīt jau ģimnāzijas laikā un uzskatāma par latviešu nacionālās literatūras sākumu.
Šajā krājumā
J. Alunāns apkopojis dzejas tulkojumus, galvenokārt vācu un romiešu klasiku. Studiju gados J. Alunāns apguva plašas enciklopēdiskas zināšanas, turpinājās viņa darbība „Mājas Viesī”. Viņš sagatavoja rakstu krājumu „Sēta, Daba, Pasaule”, kur publicēts
J. Alunāna lokalizētais čehu dzejnieka F. Čelakovska dzejolis „Nevis slinkojot un pūstot”, ko vēlā komponēja Andrejs Jurjāns.
Pabeidzis studijas Tērbatā 1861. gadā, J. Alunāns iestājās Pēterburgas Mežu institūtā. Tajā valdīja reakcionārs gars, un konservatīvi noskaņotie studenti, uzzinājuši par J. Alunāna radikālo publicistisko darbību, izturējās pret viņu nelabvēlīgi. Tāpēc pēc gada, t.i.,
1862. gadā J. Alunāns no institūta izstājās. …
