Justeins Gorders "Cirka direktora meita"

Es izlasīju norvēģu rakstnieka Justeina Gordera romānu „Cirka direktora meita” , kas parāda iztēles varu un cilvēku bezjēdzīgo tiekšanos pēc slavas pašas slavas dēļ. Parasti ir jāizlasa pirmās piecdesmit lapaspuses, lai grāmata ieinteresētu, ierautu savā pasaulē, bet mani šis romāns piesaistīja jau ar pirmo teikumu: „Galva vārās. Man dzimst vairāki simti jaunu ideju. Tās tikai turpina rasties.” Grāmata stāsta par vīrieti vārdā Peters, kas, bēgot no savas pagātnes un citu cilvēku nodevības, nokļūst Amalfi un nolemj uzrakstīt savu dzīvesstāstu, lai viss būtu pateikts un nevienam nerastos nekādi jautājumi par to, kas īstenībā viņš ir, kā viņš to visu paveica un kāpēc viņš to darīja. Peters dzīvoja Oslo un jau agrā bērnībā varēja pamanīt viņa neticamās spējas. Viņš visu laiku domāja. Viņā dzima tūkstošiem ģeniālu un oriģinālu ideju, bet tai pašā laikā tās bija arī interesantas, elpu aizraujošas un saistošas. Pirmā reize, kad Petera māti izsauca skolotāja uz pārrunām, bija jau bērnudārzā. Audzinātāja satraucās par to, ka mazais Peters nespēlējās, bet tikai skatījās, kā to dara pārējie bērni. Vienmēr ir bijis interesanti vērot mazus kaķēnus, putnus kokos vai pīles, kas peld kanālā, bet Peters ar šādu aizrautību vēroja cilvēkus, jo tā bija jautrāk.