Justiniāna valdīšanas laiks (527. – 565.g.) bija īpaši nozīmīgs periods. Tas iezīmēja Romas impērijas pašu beigu posmu un jaunas – Bizantijas – impērijas izveidošanos; Rietumeiropas īpašās pozīcijas rašanos attiecībā pret Vecās Pasaules civilizācijām; islāma ticības izplatīšanos un Franku valsts uzplaukumu.1
Justiniāns kļuva par valdnieku ar Romas imperatora ideāliem. Uzskatot sevi par Romas cēzaru pēcteci, viņš uzstādīja sev par svētu pienākumu atjaunot vienotu impēriju ar tādām pat robežām, kādas tai bija 1.-2. gs. Visus iekarojumus Justiniāns veica, kā viņš pats raksta savās pavēlēs, ar mērķi “atbrīvot” tautas no “barbaru” jūga.2 Kā kristiešu valdnieks viņš nevarēja pieļaut, ka ģermāņu ariāņi apspiež Austrumu baznīcu. Konstantinopoles valdniekiem, kā likumīgiem cēzaru pēctečiem, bija vēsturiskas tiesības uz Rietumeiropu, kuru tolaik apdzīvoja barbari.3 Ģermāņu karaļi bija Bizantijas imperatora vasaļi, kurus imperators deleģēja valdīt rietumu teritorijās. Viņš palika un jutās kā visas Romas impērijas kungs. Kā kristiešu imperatoram, Justiniānam bija arī misija propagandēt patieso ticību neticīgo vidū, vai tie būtu ķeceri, vai pagāni. Šī misija bija kā bāze Justiniāna pārliecībai par viņa pienākumu atjaunot vienotu Romas impēriju. Atjaunotajā impērijā Justiniāns gribēja ieviest arī vienotu kristīgo ticību.
Taču jāatzīst, ka imperatora lielajām pretenzijām uz kādreizējām Romas impērijas teritorijām par pamatu nebija tikai viņa personīgais skatījums. Šīs pretenzijas likās visai dabiskas barbaru iekarotajās provincēs dzīvojošajiem. Vietējie provinču iedzīvotāji, kuri bija nonākuši ariāņu pakļautībā, Justiniānu uzskatīja par savu vienīgo aizstāvi. Apstākļi Ziemeļāfrikā bija īpaši smagi, jo vandāļi, būdami dedzīgi ariānisma piekritēji, taču mazā skaitā, uzsāka vairākas vajāšanas pret vietējiem Austrumu baznīcas piekritējiem un daudzus pilsoņus un garīdzniecības pārstāvjus ieslodzīja cietumā, konfiscējot lielu daļu no viņu īpašumiem. Vandāļu valsts tādējādi bija kļuvusi par policejisku valsti.4 Bēgļi un izraidītie no Āfrikas, to skaitā daudzi Austrumu baznīcas bīskapi, ieradās Konstantinopolē un lūdza imperatoru uzsākt kampaņu pret vandāļiem, norādot, ka tādējādi sekotu vietējo sacelšanās. Šie cilvēki sapņoja par vecās kārtības atjaunošanu. Justiniāns nolēma, ka ir pienācis laiks atrisināt šo situāciju un Romai atkal pakļaut Rietumus. Veiksmīgs karš varēja likt aizmirst par iekšpolitisko nestabilitāti, “Nikas” sacelšanos, celt Justiniāna prestižu un atjaunot Rietumos dzīvojošo romiešu cerības atbrīvoties no barbaru varas.…
