Īpašu, ļoti svarīgu cilvēka iekšējās dzīves pusi veido emocijas un jūtas. Paša subjekta iekšēja pasaules ticamība un acīm redzamais, nozīmē vispirms emocionālo realitāti, realitātes pārdzīvošanu. Mēs visi katrā brīdī atrādamies noteiktajā emocionālajā stāvoklī, pārdzīvojām noteiktās jūtas.
Visiem ir zināma emociju daudzveidība: prieks, bēda, bailes, niknums, izbrīns, skumjas, uztraukums, apbrīnojums, nicināšana utt. Jūtu pasaule pārņem visas mūsu dzīves sfēras – attiecības ar citiem, mūsu darbību, saskari un izzināšanu. Cilvēka darbības īpašā sfēra – māksla, kas tieši pavērsās pie cilvēka jūtām un emocijām.
Emocijas izpilda ekspresīvo (izteiksmīgo) funkciju. Ļoti bieži tos pavada perifērijas rakstura organiskās izmaiņas (nosarkums, nobalēšana, elpas, sirds darbības paātrināšana utt.), ka arī emocijas izpaužas tā saucamajās izteiksmes kustībās (mīmika – sejas kustības, pantomīma – visas ķermeņa kustības, vokāls – balss tembrs un intonācija). Ikdienas dzīvē skatoties uz izteiksmes kustībām, mēs pietiekami precīzi uztveram un vērtējam izmaiņas apkārtējo cilvēku emocionālajā stāvoklī un noskaņā.
Emocijas, izpildot novērtēšanas funkciju, tieši pārdzīvošanas procesā novērtē un izpauž priekšmetu un situāciju nozīmīgumu. Emocijas ir valoda, signālu sistēma, ar kuru palīdzību subjekts uzzina par notiekoša nozīmīgumu. …
