Lai varētu vairāk iedziļināties tajā, kā rodas pazudušie dēli un meitas, vaicāju sev , ko īsti nozīmē – pazudis? Nomaldījies, noklīdis, neglābjam cilvēks? Tā varbūt domā arī daudz mani klasesbiedri, bet, manuprāt, pazudis cilvēks ir cilvēks, kurš ir zaudējis ticību sev, saviem spēkiem. Nākamais jautājums, kuru varētu uzdot, lai iedziļinātos šajā tēmā, varētu būt – kas ir atbildīgs par to, lai cilvēks nezaudētu ticību sev, saviem spēkiem un lai nostātos dzīvē uz „pareizā” ceļa? Vai dzīvē vispār ir pareizais ceļš, un, ja nu tomēr ir – kas mūs var uz tā uzvest? Domājot atbildes šiem jautājumiem, pāršķirstīju kādu sev mīļu atziņu grāmatu, kurā atradu divas, manuprāt, ļoti patiesas atziņas. Atis Kronvalds ir teicis: „Cilvēks ir pa lielākai daļai auglis, kas tēva un mātes dārziņā audzināts un briedināts.” Otru atziņu izteicis sengrieķu dzejnieks Menandrs: „Tēvs ir tas, kurš audzina, nevis tas, kurš rada.” Kaut gan šie cilvēki ir dzīvojuši pilnīgi atšķirīgās civilizācijas un atšķirīgos laika periodos, tomēr domas par bērna audzināšanu ir stipri līdzīgas: par to, kāds izaugs bērns ir atbildīgi viņa vecāki – tēvs un māte. Kā rodas pazudušie dēli un meitas? Tas atkarīgs no vecāku attieksmes un audzināšanas. „...mūsu bērni – tās ir mūsu vecumdienas. Pareizā audzināšana – mūsu laimīgās vecumdienas, nepareizā audzināšana – bēdas un asaras, kas mūs sagaida mūsu vaina citu cilvēku, visas valsts priekšā,” tā teicis pedagogs un rakstnieks A. Makarenko. Tātad audzināšanu var iedalīt divos veidos: pareizajā un nepareizajā audzināšanā, vai arī – bērnu var audzināt pareizi vai nepareizi. Ja vecāki audzina savus bērnus pareizi, izaug mūsdienu sabiedrības balsts – krietnie, cildenie cilvēki. Ja vecāki audzina savus bērnus nepareizi, izaug pazudušie dēli un meitas. Izklausās diezgan vienkārši, bet vai viss ir atkarīgs no vecākiem? Un kā īsti var zināt kāda ir tā „pareizā” vai „nepareizā” audzināšana? Kā ir savu ar ieinteresētību savā izaugsmē un pilnveidošanā? …
