Šo darbu „Kādi esam, ko domājam” izvēlējos rakstīt, jo mani interesēja, kas ir liktenis, dvēsele, gars, kāpēc rodas sapņi. Gribēju uzzināt, ko par to saka filozofi un reliģija. Šajā darbā centīšos izteikt savu filozofisko spriedumu par apskatāmajām tēmām un uzzināt atbildes uz jautājumiem, ko sev uzdod visi cilvēki.
Apziņa vispār ir tas punkts pasaules attīstībā, kurā pasaule ne tikai eksistē, bet arī pati sevi sāk redzēt.
T. Celms
Zināt, ka tu dzīvo un darbojies, nepavisam nav tik pašsaprotama lieta. Vai kāds robots, kas darbojos gluži kā cilvēks, kaut ko zina par sevi?
Filozofija jau kopš seniem laikiem apraksta cilvēku kā saprātīgu būtni. Taču jēdzieni, kā raksturot šo saprātīgumu, izkristalizējušies tikai pamazām.
Dažādas filozofiskas koncepcijas līdz pat mūsdienā atšķirīgi traktē saprātu, prātu, intelektu, apziņu, domāšanu, garīgo darbību. Nevienam no šiem jēdzieniem nav viennozīmīgas definīcijas, jo tie zināmā mērā pārklāj cits citu un to interpretācija ir atkarīga no filozofiskajām un valodas tradīcijām. 18. gs. G.F Stenders rakstīja, ka vārdu „prāts” latviešu valodā lieto šādās nozīmēs: prāts, izpratne, saprāts, griba, daba ( raksturs ), jēga, patika, uzmanība, kāre, nodoms ( nolūks ), oma, sirdsapziņa, juteklis.1Rietumeiropas filozofijas tradīciju un Rietumu klasiķu darbu tulkojumu ietekmē latviešu valodā pamazām nostabilizējās jēdzieni „prāts”, „domāšana”, „pašapziņa”, „apziņa”.
Rietumeiropas filozofijā prāts tiek uzskatīts par cilvēka saprātīguma visaugstāko formu. Akvīnas Toms raksta, ka „ prāts ir cilvēka visvarenākā daba.” Kants ar prātu saprot visaugstāko izziņas iespēju.
Jēdziens „apziņa” plašā nozīmē ir sinonīms cilvēka saprātīgumam vispār. Tas nozīmē kaut ko zināt, apjēgt, prast, mērķtiecīgi darboties. Apziņas pretstats ir neapzinātais, kas patstāvīgi iedarbojas uz apziņu. Apzināto dēvē par racionālo, bet neapzināto – par iracionālo sfēru. Iracionāli ir instinkti, intuīcija dažādas jūtas.
Apziņa raksturo to apjēgšanas stāvokli, kad es apzinos sevi kā domājošu būtni. Domāšana ir raksturīga apziņas darbība. Tā kā domāšana ir cieši saistīta ar valodu, to pielīdzina „skaļi neizteiktai runai”. Domāšanu iedala konkrētā un abstraktā domāšanā. Konkrēti domā, piemēram par kādu lietu. Abstrakti domā par kaut ko netveramu, vien cilvēka prātā iespējamu, nevis realitātē –īstenībā. Domāšanu pēta daudzas zinātnes – psiholoģija, loģika socioloģija, bioloģija.…
