Kalcijs, tā toksicitāte organismā

Toksicitātes simptomi var būt gremošanas traucējumi, slāpes, bieža urinēšana, anoreksija,
vemšana, nogurums, nierakmeņi (4.). Dzīvneiki spēj paciest relatīvi augstu kalcija daudzumu relatīvi ilgu laiku. Ja dzīvnieki tiek baroti ilgstošā laika posmā ar maksimāli pieļaujamo devu, tad blakus parādības galvenokārt ietver iejaukšanos citās minerālvielās kā fosfors un cinks, kā arī mainās spējas uzņemt barību un kopējās dzīvnieka dzīves kvalitātes jeb darbības (5.). Aptuveni 10% amerikāņu ir nierakmeņi vismaz reizi mūžā, tie parasti sastāv no kalcija oksolāta, dažkārt no kalcija fosfāta. Nav
atrasti nierakmeņi, kas būtu veidojušies no pārtikas kalcija, tomēr tie ir saistīti ar paaugstinātu tā līmeni urīnā. Faktori, kas palielina urīna kalcija līmeni ir palielināts nātrija un proteīnu daudzums pārtikā, tas
palielina risku iegūt nierakmeņus. Kalcijs sakombinējas ar oksalātiem kunģī, tādejādi aizvācot tos no absorbcijas. Samazinot uzsūkšanos, samazinās risks saslimt ar nierakmeņiem (4.). Lietojot hiperkalcēmiju kā primāro indikatoru pie kalcija toksicitātes, kas rezumējas no pārmērīgaskalcija absorbcijas, šajam kalcija līmenim, lai izsauktu efektu būtu jābūt ārkārtīgi augstam (5.).
Aplūkojot kalcija metālu, tas ir bīstams dzīvībai, jo veido bīstamu reakciju ar ūdeni. Norijot to,
sekas var būt letālas (7.).…