Kārļa Marksa definēto šķiru aktualitāte mūsdienu Latvijas sabiedrībā

Proletariāts ir kapitālistiskās sabiedrības algoto strādnieku šķira, kam nav ražošanas līdzekļu un kas spiesta pārdot savu darbaspēku kapitālistiem.1
Markss „Komunistiskās partijas manifestā” kvēli aizstāv proletariāta tiesības. Viņaprāt, strādnieki paši ir gluži kā prece, kura pakļauta visām tirdzniecības izmaiņām, darba devēju lēmumiem. Strādnieki būtībā ir šķira, ka eksistē tikai tāpēc, lai ražotu kapitālu buržuāziskajai sabiedrībai, nespējot paši tikt galā ar savām dzīvēm, kur nu vēl uzlabot tās. Markss norāda, ka tehnika, kura attīstās aizvien straujāk, veicina dzīvā darbaspēka nozīmes samazināšanos, līdz ar to arī algas apjoma sarukšanu, bet darba stundu neadekvātu palielināšanos. Tā visa rezultātā strādniekam ir jāsāk cīnīties par taisnīgu attieksmi pret viņu un viņa darbu. Iesākumā savu neapmierinātību izrādīs, piemēram, pieci strādnieki, bet vēlāk jau visa fabrika, kas tālāk sasniegs vienas nozares strādnieku cīņu pret buržuāziju.
Markss vairakkārt piemin to, ka strādnieku spēks slēpjas to skaitliskajā vairākumā. Viņiem jāspēj apvienoties un paust vienotu viedokli. Kā viens no apvienošanās piemēriem ir arodbiedrības. Proletariātam jāiemācās izmantot buržuāzijas savstarpējas nesaskaņas, tādējādi pamazām panākot arvien jaunu strādnieku tiesību likumīgu atzīšanu.
Kā komunistu mērķi Markss skaidri definē buržuāzijas kundzības gāšanu un proletariāta politiskās varas iekarošanu. Vairākkārt tiek uzsvērta īpašuma sadales netaisnība, ka īpašums nelielai sabiedrības daļai spēj pastāv tikai tādēļ, ka proletariātam, kas sastāda procentuāli lielāko sabiedrība daļu, īpašuma nav vispār. …