K. Dēķens nāk no latviešu tautskolotāju vides, visu savu organizatorisko un teorētisko darbu veltot tautskolas atjaunotnei un Latvijas skolotāju izaugsmei. Par to liecina viņa aktīvā līdzdalība Latvijas skolotāju biedrībā (1908 – 1911) un Skolu muzeju biedrības (1911 – 1914) darbības izvērtēšanā. K. Dēķena raženo darbību raksturo: pirmā latviešu pedagoģijas grāmata „Rokas grāmata pedagoģijā” (1909), „Agrā bērnība” (1921), kas veltīta pirmskolas audzināšanas problēmām, „ Latviešu valodas metodika” (1922), ievads skolturības, bērnu attīstības un izglītības vadības pamatjautājumos „Skolas veidi un iekārta” (1924) u. c.
Kā rosīgs jaunās skolas ideju aizstāvis un risinātājs, viņš cenšas latviešu tautskolotājus pietuvināt jaunākajiem pedagoģijas un psiholoģijas virzieniem Rietumeiropā un Krievijā, detalizēti analizē darba skolas idejas, M. Montesori brīvās audzināšanas pieredzi, popularizē tālaika pasaules praksē izstrādātos zinātniskās pedagoģijas principus. No savas pirmās apceres „Mūsu tautskola” (1902) līdz pat mūža noslēgumam K. Dēķena uzmanība pievērsta tautas izglītības demokratizācijai, vienotas, bezmaksas, visiem pieejamas skolu sistēmas izveidei Latvijā.
K. Dēķena pozīciju vispilnīgāk raksturo skolas un skolotāja galvenā uzdevuma atklāsme: „Skolas uzdevums ir kalpot kultūrai. Skolai būs audzināt kultūras cilvēkus, kas prot ne vien lietot kultūras mantas, bet spēj un grib sekmēt pašu kultūru, veicināt progresu. Skolas dvēsele ir skolotājs; no tā atkarājas skolas darbs un sekmes un līdz ar to lielā mērā visas sabiedrības liktenis nākotnē”.…
