Cik Latvijā ir tādu cilvēku, kuri var apgalvot, ka jūtas pilnīgi apmierināti, veseli, laimīgi, piepildīti, kuru sirdī ir miera un mājas sajūta?
Varbūt, ka ir daudzi, bet vai kāds ir veicis šādu pētījumu?
Biežāk gan nākas dzirdēt gaušanos, palīgā saucienus, dažāda veida kritiku vai šausmināšanos par nežēlīgo ikdienu.
Cilvēkam nekas nav neiespējams. Kāpēc tomēr viņš slimo, cieš, nesaņem no dzīves to, ko vēlas?
Varbūt viņš vienkārši īsti nezina, kas ir – evolucionējis pērtiķis, citplanētiešu robots, Dieva kopija vai pašregulējošs dators ar miesu un asinīm.
Teoriju tagad ir tik daudz, ka tiešām var apmaldīties. XXI gadsimta cilvēku vairs nevar „paņemt”, biedējot ar Dieva sodu vai dogmatisku patiesību sludināšanu. Mūsdienu cilvēks ir aktīvs un radošs, daudzviet apzinās savas spējas un varēšanu. Akla ticība un pakļaušanās nav modē. Tagad arī literatūras par šo tēmu ir kalniem. Izveicīgi ļaudis piedāvā receptes kā „piešūt” un „atšūt” naudu, veiksmi, mīļāko, sievu vai vīru utt. Visu it kā var dabūt, ja tik maksā ... Tad kāpēc pie visām pozitīvajām „varēšanām” cilvēks tomēr nav īsti laimīgs?
Varbūt tāpēc, ka lasīt par cita darbošanos un ceļu uz panākumiem, laimi, mieru ir viena lieta, bet pašam sākt darīt ir cita lieta. …