Elizabete, Pētera I meita, vēlējās Krievijas kroni arī turpmāk nodrošināt Romānovu dzimtas galvām. Tā kā pašai oficiālu kāzu plāni izjuka, ķeizariene kā troņmantnieku uzaicināja māsas Annas – Holšteinas hercogienes – dēlu Pēteri, adoptējot viņu. Pēteris III būtu vienīgā iespēja turpināt dinastiju, taču zēns bija izdevies pagalam greizs un vadīšanai nederīgs. Alkoholiķis jau no 10 gadu vecuma, visa prūsiskā akls pielūdzējs un krieviskā publisks noniecinātājs, viņš, šķiet, darīja visu, lai ilgi nevaldītu. Tomēr ķeizariene cerēja, ka apprecinās viņu ar prātīgu sievu, kura tad aplamnieku iegrožos un vadīs pa īstajiem ceļiem. Ar šādu domu Elizabete izvēlējās Sofiju Augusti – Anhates – Cerbstes hercogistes princesi, kuras tēvs tai laikā dienēja prūšu armijā par ģenerālmajoru un „amatu apvienošanas kārtībā” bija arī hercogs. Tāds viduvējs, bieži ar caurām zeķēm kājās, toties krietnu alus krūzi rokā, kurš tomēr nepiemirsa pievērst uzmanību savām atvasēm, ko nepavisam nevarēja teikt par viņu māti.
Princese bija dzīva meitene, kura mīlēja draiski rotaļāties zēnu barā Šteinas ielās. Vecāki daudz nenoņēmās ar audzināšanas smalkumiem, bet par katru sīkumu vienkārši iepļaukāja. Šī metode iemācīja mūsu varoni nekurnot panest pāri darījumus un pacietīgi gaidīt īsti brīdi. Neskatoties uz visu, viņa tomēr atstāja labi attīstītas un daudzsološas meitenes iespaidu.
Un tā – 1743. gada decembrī šī 14 gadus vecā būtne, kas bija Elizabetes nelaikā mirušā līgavaiņa māsas meita, paklausot Prūsijas karaļa Frīdriha II ieteikumam, tika uzaicināta uz Krieviju, lai kļūtu par Pētera III līgavu.…
