Mans objektīvais vērtējums
Romāns ir ļoti interesants. Tas spēj sevī ieraut. Jau lasot to man galvā šaustījās dažādas domas, bet izlasot domu skaits dubultojās. Man radās daudz jautājumu, uz kuriem es ļoti gribēju un daļēji arī atradu atbildes. „Mērnieku laiki” nevar raksturot dažos vārdos. Tas ir pelnījis daudz vairāk. Tagad mazliet tuvāk pašam romānam:
Mērnieku laiki - tas ir šķietami nepretenciozs vēstījums par zemes iemērīšanas darbiem Vidzemē pagājušā gadsimta otrajā pusē. Romāns ir izteikti polifonisks - tajā savijas daudzas nozīmīguma ziņā vienlīdzīgas sižetiskās līnijas: zemes iemērīšana un ar to saistītās intrigas, traģisks stāsts par mīlestību, attiecības starp zemnieku viensētām un diviem novadiem - Slātavu un Čangalienu, ir arī no bulvāru romāniem aizgūta diezgan sarežģīta detektīvintriga ar slepkavību un galvenā mērnieka nolaupīšanu.
Mērnieku laiku "iekšējā" pasaule ir absolūti sakārtota un pārredzama, burtiski kalnā pakāpjoties; tajā viss ir likumsakarīgs un iepriekšnoteikts. Tiesa, šajā noslēgtajā pasaulē var notikt zināmas svārstības, pārvietošanās pa stingri noteiktām spēka līnijām, mazas pārgrupēšanās, tomēr pasaule kopumā allaž tiecas atgriezties pie stabilitātes. Raksturīga ir autoru attieksme pret šiem sakārtotības un haosa elementiem: "iekšējai" pasaulei stabilai esot, situācija tiek apcerēta diezgan ironiskā un vieglprātīgā tonī; turpretī, līdzsvaram zūdot, uzreiz parādās traģiski motīvi
Neliels salīdzinājums ar mūsdienām:
Nekas nav jāpatur tikai tālab, ka tēvu tēvi tā domājuši un darījuši. Ir pagājis laiks, kad vecāki noteica savu pieaugušo dēlu un meitu likteni, iejaucās viņu jūtu dzīvē. Cilvēka necienīga ir verdziska padevība un pielīšana kungiem. Ne viss jaunais, kas sāk izpausties cilvēku apziņā un savstarpējās attieksmēs sakarā ar izmaiņām sabiedriski ekonomiskajā dzīvē, ir pieņemams un veicināms. Kaudzītes asi nosoda mantkāri, tā pārvērš cilvēku ļaunā egoistā, izposta citu cilvēku dzīvi, savu tautību nevajag ne noliegt, ne ar to dižoties. Ikviena cilvēka pienākums ir sekmēt tautas labklājību un nopietnu darbu. Tomēr tā nav .. diemžēl. Var piekrist brāļiem Kaudzītēm, vajadzētu kaut kā apturēt šo mantkārību, jo šī negatīvā īpašība piemīt daudziem.
Šis romāns man palīdzēja daudz ko saprast par Latvijas tautas pagātni, žēl, ka tā bija līdzīga tagadnei.
Starp romānā uzrakstīto un tagadni var vilkt paralēles:
1. Cilvēki nav ne ar ko mainījušies. Ir gan labie, gan sliktie. Jau tagad ir pierasts teikt, ka daudzas vēstures kļūdas nevajadzētu atkārtot, bet mēs paši to darām, mēs runājam par slikto, nosodām cits citu, bet jau ar to mēs atkārtojam vēsturi.
2. Noziegumi paliek, mainās tik nozieguma veids-ja agrāk blēdījās ar zemi un krāpa ārā naudu, tā teikt tiešā ceļā, tad tagad to dara caur vairākām, tā saucamajām – „shēmām”. Iedziļināties, tagad es neiedziļināšos, tāpat visiem viss ir skaidrs, bet visi arī klusē. Vēl viena paralēle.
3. Cilvēku raksturs- jau agrāk daudzi daudz zināja, bet nevienam nebija dūšas to pateikt tieši, tāpat kā tagad, mēs visi zinām daudz, bet neviens neuzņemas šo nastu to visu atklāt plašākai publikai.
4. Blēdās jau ierastie vīri- agrāk un tagad blēdās galvenie un ietekmīgākie. Kam ir nauda, tas var visu- tā vismaz saka, bet ar naudu tu neiegūsi patiesu mīlestību, patiesu cieņu no apkārtējiem. Kam tev viss tas vajadzīgs? Lai sēdētu viens pats, zinādams, ka ārā visi tevi nīst? Saprast alkatības pārņemtos ir grūti, bet tāda jau šī pasaule ir, sarežģīta ar daudz jautājumiem..!
…
