Šis darbs ir par rakstnieci Kelīnu Klānu un viņas romānā «Slota no tīreļa mirtēm» aprakstīto pagastu. Par pamatu ņēmu rakstnieces līdzcilvēku un žurnālā «Karogs» publicētās atsauksmes par viņu.
Mazliet veicu romāna «Slota no tīreļa mirtēm» izpēti un tā sižets salīdzināšanu un tēlu prototipu meklēšanu reālajā vidē, no kuras nāk pati rakstniece. Mazliet veicu arī viņas neparasto leksisko slāņu analīzi.
Par Kelīnu Klānu rakstīt šo referātu mani pamudināja mana vecmāmiņa, jo rakstniece ir no mana novada un no blakus pagasts. Iepriekš par viņu zināju maz, bet sāku meklēt sīkāku informāciju par šo rakstnieci.
1996. gada žurnālā «Karogs» rīkotajā un Raimonda Gerkena atbalstītajā trešajā romānu konkursā autore visus pārsteidza ar savu apjomīgo — gandrīz 500 lpp. garo romānu «Slota no tīreļa mirtēm». Pārsteigti bija ne tikai konkursa vadītāji, bet arī dzimtā pagasta ļaudis. Nevienu no godpilnajām pirmajām trim vietām darbs neieguva, taču veicināšanas prēmiju un atzinību gan no pazīstamu rakstnieku, gan lasītāju puses. Kā arī iespēju romāna publicēšanai.
Kelīna Klāna pārsteidza ar savu sulīgo, savam novadam raksturīgo dabisko valodu, kas varbūt dažam rada grūtības pierast pie tās (jāatzīst — arī man), taču tas ir viņas valodas stils. Un, kur gan, ja ne klānmaliešu sarunās ieklausoties, autore ir smēlusies šos spilgtos epitetus, izteicienus un citos Latvijas novados svešos vārdus.
„Es tikai kā zaglīga žagata esmu tos spīguļus salasījusi”, atzīstas pati Kelīna Klāna intervijā sava rajona avīzei «Stars».
Domāju, ka šo romānu var droši uzskatīt kā pieminekli rakstnieces dzimtajai zemītei un tās iedzīvotājiem — zemniekiem. Mazliet vēlos citēt Ilzes Indrānes teikto par šo romānu, kurš tam patiesi atbilst: „ ... rakstīt to kā pirmo un pēdējo, kā piemiņas grāmatu zemei, cilvēkiem, senču dzīves ziņai...”.
„1998. gadā Kelīnai Klānai, īstajā vārdā Elīnai Kaļesņikovai tika piešķirta Eduarda Veidenbauma prēmija, ko jau kopš 1967. gada katru otro gadu piešķir Liepas pagasta ļaudis. Svinīgais fakts pasludināts Veidenbauma 131. dzimšanas dienas sarīkojumā, un par to lēmušas vietējās skolotājas Rasmas Lagzdiņas un Rakstinieku savienības pārstāves Amandas Aizpurietes vadītā žūrija”. („Diena” 1998. gada 8. oktobris). Tas ir pierādījums tam, ka Kelīnas Klānas romānu izlasa un iemīl arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju, kā arī ārzemēs dzīvojošie latvieši. Tā, ka neticīgajiem atliek vien piekrist I. Indrānes teiktajam: „ ... tas ir romāns, kas aizrautīgi vienā naktī izlasāms, turklāt mākslinieciskumā, valodas krāšņumā, rakstu daudzveidībā un latviskās dzīvesziņas pārbagātībā tik vesels, ka vērts nolikt īpašā grāmatu plauktā atkārtotai pārlasīšanai un saglabāšanai nākamā gadsimta mazbērnu paaudzēm vai arī tūlītējai ieteikšanai draugiem, kas pasākuši visu šajā pasaulē apšaubīt”.…
