PIRMIE SOĻI
1960, gada Rīgā notika mākslas izstāde, veltīta Padomju Latvijas divdesmit gadu jubilejai. Recenzijās par šo izstādi izskan doma, ka latviešu keramikai ir gan augsts vispārīgais līmenis, bet trūkst izcilu sasniegumu. Ja pagaidām nosacīti uzskatīsim sešdesmito gadu sākumu par jaunas kvalitātes slieksni mūsu keramikā, šis vērtējums pelna uzmanību. Kāda ir tā priekšvēsture?
Neilgi pēc kara 1945. gada 16. jūnijā kombināts «Māksla» noorganizēja keramikas darbnīcu Tvaikoņu ielā 2. Darbnīcas uzdevums bija ikdienā lietojamo māla trauku — krūžu, vāžu, bļodu un tamlīdzīgu priekšmetu masveida ražošana. Paraugam noderēja tautas mākslas izstrādājumi, un laikam jau darbnīcas ilggadējā vadītāja Staņislava Kalves Latgales podniecības pārstāvja iniciatīva noteica. Šeit strādājošo meistaru interesi tieši par Latgales trauku formām un rotājumiem. Ne velti kombināta «Māksla» iekšējā dokumentācijā darbnīca pus-oficiāli tiek dēvēta par «Latgales keramikas darbnīcu».. Vispārīgi par keramiku
Vienkāršie keramikas izstrādājumi ir mala trauki, flīzes, dekoratīvi priekšmeti, ka ari caurules ūdenim un notekūdeņiem. Šie priekšmeti ir izgatavoti no māla, kas ir mīksts un lokāms, bet kļūst ciets un trausls, ja to apdedzina augstās temperatūrās.
Senāk terminu ,,keramika" attiecināja tikai uz mālu un fajansu. Tagad ar to apzīmē arī daudzas citas vielas, kas kļūst cietas, ja tās apdedzina.
Parasti keramika ir izturīga pret ūdeni un daudzām ķīmiskām vielām. Tā ir arī labs elektroizolācijas materiāls. Daudzu veidu keramikai ir ārkārtīgi augsta kušanas temperatūra. Tāpēc augstas temperatūras to neietekmē. Keramiku, ko sauc par ugunsizturīgu keramiku izmanto, lai izoderētu cepļus un krāsnis.…
