Pirmo reizi neverbālā saskarsme tika aprakstīta pirms 100 gadiem Čārlza Dikensa darbā „Cilvēka un dzīvnieku emociju izpausmes” (1872).
Kopš tā laika novērots un aprakstīts apmēram miljons neverbālo zīmju un signālu. Neverbālās zīmes un signālus lieto, lai aizstātu un papildinātu vārdisko informāciju. Neverbālā komunikācija ir sazināšanās bez vārdiem , ar žestu, mīmikas, pozas, acu izteiksmes un dažādu skaņu palīdzību. [6;54]
Mēdz teikt, ka vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar pozu, žestiem, mīmiku. Neverbālā komunikācija sniedz informāciju par cilvēka iekšējiem pārdzīvojumiem – viņa emocionālo stāvokli. Ar vārdu var izsmeļoši nodot faktu, bet ne izteikt jūtas! Dažādu tautu neverbālās valodas zīmes ir dažādas. Turklāt neverbālo valodu vieni cilvēki saprot labāk, citi – sliktāk; sievietes prot translēt un uztvert savas jūtas ar neverbālām zīmēm labāk, bet vīrieši – sliktāk.
Neverbālos saskarsmes paņēmienus personības attīstības procesā cilvēks apgūst agrāk nekā verbālos. Mazs bērns, kas vēl neprot runāt, savu vajadzību un emociju izpausmei izmanto mīmiku un pantomīmu, un, no otras puses, mācās uztvert apkārtējo cilvēku emocionālo stāvokli pēc ārējām zīmēm. [2;34]…