Ķīna ir viena no senākajām un lielākajām valstīm pasaulē. Jau 3.gs. pirms mūsu ēras izveidojās pirmā Senās Ķīnas centralizētā valsts – Cinu impērija, kuras laikā tika uzcelts Lielais Ķīnas mūris. [7, 242.lpp.] Mūsu ēras 16. gs. sākās eiropiešu ekspansija Ķīnā. 19. gs. tā kļuva par Lielbritānijas, Francijas, Japānas un Krievijas ekspansijas objektu. Pēc Anglijas – Ķīnas un Anglijas – Francijas – Ķīnas kara Ķīna kļuva par šo valstu puskoloniju. Pēc Pirmā pasaules kara ievērojami savu ietekmi pastiprināja Japāna, kas to 1937. gadā to okupēja. 1949. gadā tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika (ĶTR), kad pie varas Ķīnā nāca komunisti.
Ķīnas ekonomika pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā ir veikusi pāreju no centralizēti plānotas sistēmas, kas lielā mērā bija slēgta starptautiskajam tirgum, uz tirgus orientētu ekonomiku ar strauji augošu privāto sektoru, kļūstot par vienu no galvenajiem spēlētājiem globālajā ekonomikā. Reformas aizsākās 1970. gadu beigās ar kolektīvās lauksaimniecības sistēmas izmaiņām, finanšu sektora decentralizāciju, valsts uzņēmumu autonomijas palielināšanu, pamatu likšanu diversificētai banku sistēmai, akciju tirgus attīstību, privātā sektora strauju izaugsmi, kā arī robežu atvēršanu ārvalstu tirdzniecībai un investīcijām. Ķīnas ekonomikas dinamikas rādītāji ilgstošai izaugsmei ir vieni no augstākajiem 20. gadsimtā, kas sasniegti pateicoties institucionālām un strukturālām pārmaiņām. Reformu rezultātā Ķīnas IKP kopš 1978. gada ir pieaudzis desmitkārtīgi. Skatoties pēc IKP pirktspējas paritātes, 2007. gadā Ķīna ieņēmusi otras pasaules liekākās ekonomikas vietu pasaulē aiz ASV, kaut arī pēc IKP pirktspējas paritātes uz vienu iedzīvotāju - Ķīna vēl joprojām ierindojama starp valstīm ar zemiem ienākumiem. [19,1.lpp]
1949. gadā Ķīnā sāka darboties jaunā komunistu valsts stratēģija. Tika samazināts patēriņš, liekot uzsvaru uz industrializāciju. …
